Atis Klimovičs: Vēlreiz paldies divpadsmit meitenēm! 0
Tos mēdz uzskatīt par neaizmirstamiem mirkļiem, un tie nezūd no atmiņas, kas vēlreiz un vēlreiz liek atcerēties divpadsmit basketbolistes sarkanbaltsarkanajās izlases formās, kas cieši satvērušas blakus esošo partneru plecus, stāv šķērsām pāri laukumam “Arēnā Rīga” un dzied “Dievs, svētī Latviju!”.
Tas ir Eiropas sieviešu basketbola čempionāts, gaisā virmo sasprindzinājums, kas vienam otram acīs sarūpējis vieglu mitrumu, ko jūt gan laukumā, gan augstāk līdzjutēju pietiekami pilnajās tribīnēs. Šādos mirkļos, gaidot sacensības norisi, nemēdzam domāt par to, ka ar Latvijas dalību kontinenta finālturnīrā katru reizi apstiprinām savas valsts vēsturiski pamatoto un noteikto vietu Eiropā. Taču to derīgi atcerēties brīžos, kad mēdzam spriest par to, cik valstiski svarīga mūsu komandas piedalīšanās šādās sacīkstēs. Tad varam ieskatīties statistikā, izsekojot lielāku un mazāku sasniegumu ceļam, loģiski nonākot līdz laikam, kad Eiropas čempionātos Latvijas izlases nebija, jo oficiāli šāda valsts nepastāvēja. Varam vienīgi izteikt pa kādam saldam minējumam, ka ievērojamajam basketbola trenerim Raimondam Karnītim tolaik būtu bijis pa spēkam aizvest savas meitenes līdz medaļām. Iespējams, pašām mirdzošākajām.
Iepazīstot šo divpadsmit izlases spēlētāju ceļu no pirmajām dienām basketbola groza tuvumā līdz vietai galvenajā valsts komandā, milzu iespaidu atstāj šo meiteņu darba mīlestība. Tam, saprotams, pamatā aizrautība ar groza bumbu, kas dabiskā kārtā noteikusi atbildīgu attieksmi pret ikdienas treniņiem, kuros kā jebkurā citā darbā netrūkst arī pelēkās un apnicīgās ikdienas.
Tā ir mīlestība pret basketbolu, kas iet roku rokā ar attieksmi pret savu valsti.
Dažādiem patriotisma noliedzējiem derīgi uzzināt, ka par saspringto darbu pusotra mēneša garumā, ieliekot visu savu sirdi un fiziskos spēkus, gatavojoties Eiropas čempionātam un piedaloties tā spēlēs, mūsu spēlētājas nav nopelnījušas ne plika centa.
Par to derīgi padomāt un uzdot jautājumu, cik daudz šoferu, celtnieku vai TV operatoru atsauktos uz uzaicinājumu nostrādāt šādu laiku par velti? Var jau teikt, ka valsts izlases krekla uzvilkšana ir liels gods un to nevajadzētu piesaistīt “piezemētajam” atalgojuma aspektam, taču normāli būtu kaut kā tomēr pateikties. Pie tam valstij tas ir pa spēkam. Cieņu izraisa azartiskās saspēles vadītājas Ilzes Jākobsones replika ceļā uz pārbaudes spēli Prāgā, ka tiem, kam nav naudas, nav arī problēmu. Protams, tas ir joks, par kuru skumji jāpasmaida, zinot, ka citu valstu izlasēs pastāv citāda prakse. Mūsējās, kā norāda viens no redzamākajiem basketbola aprakstītājiem Guntis Keisels, var lepoties ar saņemto tautas cieņu un ievērību.
11. vieta aizvadītajā Eiropas čempionātā nav krimināls gadījums. Nevaram zināt, kā viss norisinātos, ja ierindā būtu visas stiprākās spēlētājas. Mēs mīlam piesaukt nepieciešamību pēc visu spēku mobilizēšanas, bet bieži tas nesokas pietiekami gludi. Tad sabiedrībā sāk klejot baumas un veidojas aizspriedumi. Dīvainie un nesaprotamie notikumi tiek noklusēti, bet tas nepalīdz izvairīties no līdzīgām kļūdām nākotnē. Savukārt visām spēlētājām, kas atradās laukumā “Arēnā Rīga”, vēlreiz jāpasaka paldies par cīņas garu un roku nenolaišanu pat neapskaužamu neveiksmju brīžos!
