Atis Klimovičs: Vai būtu nepieciešama “Eiropas armija”? 0
Ar nepārprotami loģisku viedokli nākusi klajā lielākā daļa Eiropas Savienības valstu aizsardzības ministru, kas noraidījuši nepieciešamību pēc Eiropas armijas izveidošanas. Lielākajai daļai kontinenta valstu, kas atrodas Ziemeļatlantijas alianses sastāvā, būtībā jau ir kopīga armija, kas sastāv no daudzu nāciju bruņotajiem spēkiem. Turklāt tā ir balstījusi Eiropas drošību kopš organizācijas izveidošanas 1949. gadā un līdz šim nav devusi pamatu aizdomām, ka varētu nepildīt savus galvenos uzdevumus.
Noteikti iespējams atrast vielu kritiskām piezīmēm par NATO darbošanās efektivitāti un ātrumu,
taču nevar neredzēt, ka tieši alianse (tā tam būtu jābūt) apdraudējumu no austrumu flanga puses ņēmusi visai nopietni. Latvijā esam to sajutuši pavisam tieši – kā vairāku sabiedroto valstu izšķiršanos nosūtīt savus pilsoņus karavīrus uz šādu salīdzinoši bīstamu reģionu.
Viens pēc otra redzami Latvijas politiķi un citi eksperti atzinīgi izteikušies par NATO ieguldījumu mūsu drošībā, saredzot tajā galveno miera garantētāju spēku. Tas zināmā mērā devis pamatu viedoklim, ka bez atrašanās zem kopējā alianses lietussarga situācija mūsu valstī varētu arī nebūt tāda kā šobrīd.
Visdrīzāk, dalība NATO ir kalpojusi par labu argumentu pret “zaļo vīriņu” parādīšanos.
Latvijas interesēm atbilst aizvien lielākas efektivitātes panākšana alianses spēkos un tajā ietilpstošo nacionālo armiju vēl ciešāka sadarbība. Allaž jāpatur prātā, ka Latvija ir alianses daļa, pilnvērtīga sastāvdaļa, ka varam paļauties uz saviem sabiedrotajiem. It kā nav korekti apspriest, uz kuriem vairāk, bet uz kuriem ne tik ļoti, tomēr patiesība ir tāda, ka labprātāk redzam karavīrus, kas atbraukuši šurp no okeāna otras puses. Tāpat diezin vai būtu prātīgi atstāt neievērotus dažādus viedokļus mūsu sabiedroto valstu sabiedrībā.
Ir labi zināms, ka, piemēram, Vācijā izraisītos nopietna diskusija, vai x stundā vācu karavīriem vajadzētu karot Baltijā.
Atturoties no spekulācijām par atsevišķu NATO dalībvalstu rīcību dažādās situācijās, derīgi norādīt uz nesenajām vēsturē lielākajām alianses mācībām Norvēģijā, kurās vācieši piedalījās ar negaidīti prāvu kontingentu.
Turpinot dziļāku integrāciju kopējo NATO uzdevumu pildīšanā, Latvijai vēlams nonākt pie izpratnes, ka izšķiroša nozīme valsts aizstāvēšanā tomēr ir mūsu pašu pilsoņiem.
Sarunās ar pieredzējušiem karavīriem faktiski nav nācies dzirdēt viedokli, ka nevajadzētu pēc iespējas paplašināt savus bruņotos spēkus. Visdrīzāk tieši to spēku, kam ideālā gadījumā vajadzētu nodrošināt pilnīgi visu Latvijas novadu un pagastu aizsardzību. To, pēc kāda pieredzējuša zemessardzes virsnieka teiktā, iespējams panākt vienīgi ar politiskās gribas palīdzību.
Tikai ar valdības autoritāti un pilnvarām varētu panākt vēlamo izrāvienu un divkāršot, varbūt pat trīskāršot zemessargu skaitu. Līdz šim šāds jautājums nav bijis starp aktuālākajiem, ZZS vadītā valdībā pilnīgi neiespējami. Varbūt izmaiņas varētu atnest jaunais valdības vadītājs ar savu kabinetu?
