Atis Klimovičs: Pasaules čempionāta rīkošanu Krievija nemaz nav pelnījusi 7
Skatīsimies futbolu! Pasaules čempionātu futbolā, kura rīkošanu Krievija nemaz nav pelnījusi, tomēr tas ir sācies, kā ieplānots. Tā vietā šai valstij pienāktos atrasties uz apsūdzēto sola starptautiskajā tiesā, atbildot par “parastām” slepkavībām, indēšanu, karu Donbasā un bombardēšanu Sīrijā, Malaizijas “Boeing” notriekšanu. Kopumā no šīm noziedzīgajām darbībām gājuši bojā tūkstošiem cilvēku, taču tas nav kļuvis par iemeslu pasludināt totālu čempionāta boikotu. Tā kā tas nav bijis pa spēkam demokrātisko valstu kopumam, ar tās lielākajām un spēcīgākajām valstīm priekšgalā, gandrīz vai lieki vaicāt, vai domājošam Latvijas pilsonim vajadzētu ar futbola skatīšanos leģitimizēt noziedzīgā režīma nodarījumus. Neatkarīgi no tā, viss iet savu gaitu – kā futbola sacīkstes, tā Krievijas ekspansija un noziegumi turpinās. Turklāt Putins jau ir uzvarējis, apgalvo labi pazīstamais krievu žurnālists un publicists Viktors Šenderovičs. Tagad Krievijas galva ir viesmīlīgs un draudzīgs, īsts visas pasaules un sporta draugs, kas lepni saņem atzinību un izbauda savas izlases pārsvaru pirmajā spēlē pret Saūda Arābiju, bet rīt varēs turpināt, ko iesācis. Viņa teiktais par krievu aizstāvību ārpus Krievijas, dažādās atziņas par Ukrainu liek domāt, ka pie līdzšinējās agresijas autoritārais līderis neapstāsies. Cik tālu viņš mēģinās aizsniegties tuvākā nākotnē, nespēj prognozēt neviens. Atbildi varēs redzēt vēlāk, norāda Šenderovičs. “Olimpiskās 1936. gada Berlīnes cenā tika ieskaitītas Koventri un Katiņa, rakstīju pirms četriem gadiem, mudinot izvairīties no eiforijas Soču olimpiādes atklāšanas laikā. Soču olimpiādes cena – drīzumā pēc šī raksta – iekļāva daudzus tūkstošus Donbasā nogalināto un Malaizijas “Boeing”.” Šenderovičs ironiski piebilst, ka pēc gada varēsim salīdzināt mūsu priekšnojautas, tiesa, tikai tie, kas būsim dzīvi.
Lūk, kā par savu dzimteni izsakās Ukrainā patvērumu radušais krievu žurnālists Arkādijs Babčenko, kura vārdu pēc veiksmīgas ukraiņu drošības dienesta operācijas (nepieļaujot viņa nogalināšanu) uzzināja visa pasaule: “Tā (domāta Krievija) veic mācības ar heksogēnu, nogalina politiskos oponentus uz tilta, piekauj cilvēkus mītiņos un policijas mašīnās, iesēdina opozicionārus, izdara kiber-uzbrukumus visā pasaulē, slēdz masu medijus, nogalina žurnālistus, apmaina burciņas ar urīnu, indē cilvēkus Londonā ar gāzi un poloniju, iebrūk kaimiņvalstī, anektē teritorijas, sponsorē terorismu, uzšķērž vēderus pagrabos, veido privātas armijas no prātu izkūkojušiem alkoholiķiem un fašistiem, sūta viņus uz Donbasu un Sīriju, atbalsta diktatūru.” Izklausās šaušalīgi, un viss iet savu gaitu. Zinoši un godīgi Krievijas žurnālisti, arī publicisti brīdina citus – gan Ukrainā, gan Latvijā, gan visā Eiropā kopumā, taču lielākā daļa viņus nesadzird. Kam izrādīsies vairāk taisnības – vai lepnajiem vāciešiem, kas gatavi ielaisties bīstamā spēlē ar krieviem, vai poļiem, kas aicina izvietot Polijā vienu ASV armijas divīziju, kaut kad mēs uzzināsim. Cerams, tas nebūs pārlieku dramatiski, bet tagad – ejam skatīties futbolu!
