Atis Klimovičs: Pašas lielākās briesmas, risinot padomju komunisma problēmas, rastos tad, ja mēs kļūtu līdzīgi viņiem 11
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlamies to vai ne, jauns aukstais karš rit pilnā sparā, tikai šoreiz, par laimi, tā robežas neatrodas tūkstoš kilometrus uz rietumiem no Rīgas, bet ved gar mūsu austrumu robežām. Sliktā ziņa ir tā, ka atrodamies tieši blakus dalījuma līnijai.
Dažādie notikumi, saspīlējuma pieaugums Kremļa un Rietumu attiecībās, aizvien represīvāka policejiskā režīma veidošanās Krievijā, šīs valsts militārās ekspansijas un pastiprinātā militarizācija ved uz jauna dzelzs priekškara nolaišanu. Tas nav nekas jauns, tādēļ vērts ieskatīties pagātnē, lai smeltos iedvesmu turpmākai rīcībai.
Derīgi atgādināt, ko 1946. gadā teica bijušais Lielbritānijas premjerminists Vinstons Čērčils: “No Štetīnas pie Baltijas un Triestes pie Adrijas jūras pār mūsu kontinentu nolaidies dzelzs priekškars. Otrā priekškara pusē atrodas visas Centrālās un Austrumeiropas seno valstu galvaspilsētas… Gandrīz visas šīs valstis pārvalda policejiskas valdības, tajās nav īstas demokrātijas… Es neticu, ka Padomju Krievija vēlas karu.
Tā alkst pēc neierobežotas varas un ideoloģijas izplatīšanas. No tā, ko esmu redzējis kara gados, esmu sapratis, ka mūsu krievu draugi neko neciena vairāk kā spēku un neko nenicina mazāk par vājumu, it īpaši militāru vājumu.” Šī runa Fultonā ASV kļuva slavena, lai gan tolaik britu salās un Savienotajās Valstīs lielākajai daļai tā šķita nepieņemama.
Otrā pasaules kara gados sabiedrotie – padomju karavīri un viņu vadonis, par Delzs Džo sauktais Staļins – bija ieguvuši daudz simpātiju un bija nepieciešams laiks, lai vidējais amerikānis un brits, arī politiķi, aptvertu Kremļa patiesās vēlmes uz starptautiskās skatuves. Pagāja laiks un Rietumi īstenoja to, ko tagad dēvē par atturēšanas politiku.
Bija aptverts, ka demokrātijas aizsardzībai pret PSRS nepieciešami stingri un reāli pasākumi, tajā skaitā militāri. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija skatāms Berlīnē, kur divu armiju – PSRS un ASV – tanki ar pretī pavērstiem stobriem atradās pavisam nelielā attālumā viens no otra.
Ievērojama loma savu tautiešu un valsts vadības izglītošanai par PSRS bija ASV sūtnim Maskavā Džordžam Kenanam, kam Vašingtona 1946. gadā lūdza sagatavot ziņojumu par padomju režīmu. “Krievijas vēsturē zināms daudz noslēgtu pamieru starp naidīgajiem spēkiem, taču tajā nav neviena piemēra divu kaimiņvalstu mierīgai sadzīvošanai līdzās… Krieviem tādēļ nav koncepcijas par pastāvīgām draudzīgām attiecībām starp valstīm.
Viņiem visi ārzemnieki ir potenciāli ienaidnieki,” rakstīja Kenans, kas prata krievu valodu, labi orientējās Krievijas vēsturē un kultūrā. Ierēdņiem Vašingtonā viņš mēģināja ieskaidrot: pirms sarunām ar Staļinu par Eiropas nākotni nepieciešams viņam pierādīt, ka ASV neļaus PSRS sasniegt savus mērķus, izmantojot spēku, ka Rietumiem netrūkst drosmes, stingrības un pārliecības par saviem spēkiem, ka rietumvalstis neļaus sevi apmuļķot.
Vēl derīgi pieminēt Kenana aicinājumu palīdzēt karu pārcietušajām valstīm, paliekot uzticīgiem saviem demokrātijas principiem. “Pašas lielākās briesmas, risinot padomju komunisma problēmas, rastos tad, ja mēs kļūtu līdzīgi viņiem.”
Skumja, taču pilnīgi reāla aina, kam tik daudz kopēja ar mūsu dienām. To labāk skaidri apzināties, jo zināšanas var stipri noderēt sasniegt labāku nākotni.
