Atis Klimovičs: Par to, ko Latvija var mācīties no notikumiem Gruzijā 0
Tikko prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu aizvadījusī Dienvidkaukāza valsts Gruzija, raugoties no Latvijas nacionālo interešu skatpunkta, ir vērtīgs pētniecības objekts.
Valsts, kas arī robežojas ar Krieviju, nepilnus divus gadsimtus atradusies Maskavas pakļautībā, iepazinusi padomju represijas, tāpat kā Baltija savu nākotni vēlējusies saistīt ar dalību Eiroatlantiskajās struktūrās, tomēr dažādu iemeslu dēļ nav varējusi to īstenot.
Neraugoties uz Gruzijas sabiedrības noskaņojumu, valdības deklarēto proeiropeisko virzienu, lielo ieguldījumu starptautiskajās misijās (Afganistānā gruzīniem kādu laiku bija trešais lielākais militārais kontingents pēc amerikāņiem un britiem), politikas eksperti atturas prognozēt, kad šī valsts varētu iestāties ES un NATO.
Labs brīdis pietuvoties aliansei tika palaists garām 2008. gadā, kad pret to iebilda Vācijas un Francijas vadītāji. Tā gada augustā Gruzijā iebruka Krievijas armija, bet Maskava sludināja, ka karu iesācis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili.
Lielāku absurdu grūti iedomāties, un, runājot pieredzējuša gruzīnu pulkveža vārdiem, “jābūt dumjam, lai noticētu, ka trīs miljoni gruzīnu uzbrūk 150 miljoniem Krievijas iedzīvotāju”. Taču pie līdzīga vērtējuma nonāca ES speciālā komisija, kas vainu par piecu dienu karu vienlīdz uzvēla abām valstīm.
2008. gada augusts bija mācību stunda Rietumiem, lai gan tā netika kā nākas apgūta. Eiropā to visnopietnāk uztvēra Baltijā un Polijā, kas aizvien uzstājīgāk prasīja uzlabot NATO kopējo aizsardzību.
Bija redzams, ka Krievijas darbībām Kaukāzā nav ierobežots raksturs, tās liecināja par Krievijas gatavību pārkāpt valstu robežas militāras intervences veidā.
Tolaik, tāpat kā tagad, drošības sajūtu sniedza Latvijas dalība NATO, taču pamazām attīstījās izpratne, ka ar iepriekšējiem līdzekļiem miera uzturēšanai var izrādīties nepietiekami.
Gruzija 2008. gadā zaudēja jaunas teritorijas un ieguva ES novērošanas misiju, kas joprojām pilda savus pienākumus. Tam, kā redzam pēc 10 gadiem, rezultātu nav – Krievija nevienu brīdi nav grasījusies izvest prāvos armijas kontingentus no “neatkarīgajām” Dienvidosetijas un Abhāzijas republikām.
Turklāt tagad, baidoties izprovocēt otru pusi, gruzīni no robežlīnijas ir atvilkuši savus policistus un robežsargus. To izmanto Krievijas puse – bruņotas personas netraucēti var pāriet robežlīniju un nolaupīt jebkuru mierīgo iedzīvotāju.
Tas atgādina PSRS darbošanos savā rietumu pierobežā pirms Otrā pasaules kara. Vēlāk PSRS tur īstenoja iebrukumu. Karaspēka koncentrēšana Gruzijai atņemtajās teritorijās (20% no visas šīs valsts teritorijas), atzīst militāri izglītotais pulkvedis, uzskatāma par draudu.
Atgriežoties pie prezidenta vēlēšanām – otrā kārta sola spraigu cīņu, un opozīcijas uzvaras gadījumā šī valsts būs ieguvēja, liekot sarosīties vienpersonisku varu baudījušajam “Gruzijas sapnim”, kam nav izdevies gūt sekmes ekonomikā.
To sajutuši daudzi gruzīni, un tas, visdrīzāk, ir viens no galvenajiem iemesliem “Gruzijas sapņa” kandidāta nepārliecinošajam rezultātam pirmajā kārtā. Uzvarot opozīcija iegūtu iespējas sadzirdami atgādināt pasaulei par konfliktu ar Krieviju.
Valdošā partija pēc varas iegūšanas paziņoja, ka neizaicināšot Krieviju. Kā redzams pēc notikumiem pierobežā, pārspīlēta padevība attiecībās ar Kremli rezultātus nedod.
