Atis Klimovičs: Nevajadzētu koncentrēties Ādažos, līdz kurienei no bāzes Krievijas teritorijā “Iskander” raķete atlido sešās minūtēs 10
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit 30 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas – labs laika nogrieznis, lai ieklausītos pieredzējušos karavīros un virsniekos, kas lielākajā Latvijas militārajā organizācijā pavadījuši krietnu savas dzīves posmu un valsts aizsardzībai atdevuši daudz spēka un iedvesmas.
Viņiem ir ko teikt, un neslēpsim – netrūkst labā, gluži tāpat kā kritiskā. Tādēļ ieklausīsimies viņos, kaut arī daudz kas no teiktā šķitīs negaidīts, ass un varbūt pretī oficiālajam viedoklim runājošs.
Tāds būs viedoklis, ka Zemessardzes rindās, ko dēvē par galveno valsts aizsardzības spēku bruņota konflikta vai kara gadījumā, nāktos būt vismaz divas ar pusi vai trīs reizes lielākam cilvēku skaitam. Ja zemessargu skaits būtu vismaz divdesmit pieci tūkstoši, tad kopā ar armijas kontingentu tie būtu vairāk par trīsdesmit tūkstošiem.
Un nav jābūt nez kādas karaskolas beidzējam, lai spētu sarēķināt, ar kādu spēku daudzumu šādos apstākļos nāktos rēķināties potenciālajam pretiniekam. Pat neraugoties uz to, ka kara mākslas un jaunā bruņojuma ieviešanas apstākļos, iespējams, vairs īsti nevar piemērot vecās attiecības starp uzbrucēju un aizsardzībā esošo pusi jeb trīs pret vienu karavīru.
Tad, kā saka daudz redzējuši karavīri, agresoram būtu nopietni jāpaskaita, cik šāda avantūra varētu izmaksāt, un tas apdomātu, vai ir vērts to uzsākt.
Bet kā to panākt? Labs jautājums, un tas nav vienā teikumā atbildams. Visdrīzāk akmens kā parasti ir “augšējā galā”, gan pie virspavēlnieka jeb prezidenta un arī deputātiem. Vēlams saprast, ka pienācis laiks tā sakārtot likumus, lai zemessargu varētu iesaistīt mācībās no 10 līdz 30 dienām. Turklāt tā, lai nevienam uzņēmējam vai citam darba devējam nerastos vēlēšanās neatļaut to savam darbiniekam. Protams, paredzot optimālu kompensāciju darbavietai.
Katrs, kam nācies uzvilkt zemessarga formu un vismaz kādu laiku piedalīties mācībās, atzīs, ka ar līdzšinējo apmācību apjomu ir par maz. Nav pamata neticēt šādam viedoklim, ja to izsaka arī jau ilgi dienējuši virsnieki. Un tādēļ, viņi norāda, vislabākais risinājums ir tieši šādas ievērojami ilgākas mācības.
Tad iegūtās zināšanas un prasmes iespējams nostiprināt tā, lai tās neaizmirstos līdz nākamajām mācībām. Mazs piemērs no Norvēģijas obligātā dienesta. Tur rotas medicīnas vadā nokļuvušos apmāca četrus mēnešus no vietas, un pēc tam sertifikācijas pārbaudījumā viņi ir spējīgi individuāli veikt pat pirmās pakāpes operācijas, piemēram, piešūt norautu pirkstu.
Zemessardze un bruņojums noteikti ir ne mazāk svarīgs jautājums par skaitlisko sastāvu, lai gan – atsaucoties uz kādu pieredzējušu zemessargu – nepieciešams arī pietiekams daudzums tādu cilvēku, kas vajadzīgajā brīdī ir spējīgi izšaut četras aptveres.
Ko lai iebilst viedoklim, ka visus galvenos spēkus nevajadzētu koncentrēt vienā vietā Ādažos, līdz kurienei no bāzes Krievijas teritorijā “Iskander” raķete atlido sešās minūtēs? Akcents uz visu zemessargu bataljonu daudzveidīgu kaujasspēju attīstību ir pareizais virziens – sevišķu uzmanību pievēršot pretgaisa aizsardzības spējām, cīņai ar pretinieka tehniku un citiem modernā kara paņēmieniem. Zemessardzes 30. gadadienā, ko atzīmēsim vasarā, novēlēsim tai tehnisku attīstību un arī skaitlisku palielinājumu!
