Atis Klimovičs: Nav iemesla no “Saskaņas” gaidīt kaut ko atšķirīgu kā no Janukoviča 19
Situācija patiesi, maigi izsakoties, ir īpaši paradoksāla, jo pirms kārtējām vēsturiskajām vēlēšanām atkal jādiskutē, vai ar neatkarīgai Latvijas valstij naidīgu partiju iespējama koalīcija. Tad jau tie, kas pieļauj šādu domu, varētu rīkoties tāpat kā “Saskaņa” un noslēgt sadarbības līgumu ar valdošo proputinisko spēku Krievijā un neko no tā “neiztaisīt”. Un iebarot vēlētāju neko nedomājošajai daļai atziņu, ka labi taču ir dzīvot saskaņā un sadarboties, kā normāliem kaimiņiem klājas. Tomēr vismaz tas nenotiek, un lielākajai Latvijas pilsoņu daļai nākas būt redzīgākai un apsviedīgākai, lai apjaustu, ka neko labāku par vietu opozīcijā “Saskaņa” nav pelnījusi.
Gluži vienkārši “Saskaņas” līderis ir paguvis pateikt tik daudz, ka sarunas ar viņu principā ir neiespējamas. Turklāt runa nav par etnisko piederību, kā patīk uzsvērt šīs partijas pārstāvjiem, kas apsūdz citas partijas rusofobijā, bet gan vērtībām. Kāda gan var būt saprašanās ar partiju, no kuras tagad mēģina izlūgties okupācijas fakta atzīšanu? Varbūt priekšvēlēšanu cīņā, iztēlē jau balsis nākamajā parlamentā skaitot, tā atzītu gandrīz jebko, bet ir skaidrs, ka tam nav iespējams noticēt. Visā savā līdzšinējā darbībā Nils Ušakovs un viņa komanda ir bijusi pret Latvijas Rietumu kursu, dalību abās Latvijai galvenajās starptautiskajās organizācijās NATO un Eiropas Savienībā, atbalstījusi agresīvo Kremļa politiku. Atcerēsimies vien saskaņiešu pozīciju divos Krievijas iebrukumos Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā – ne vēsts no Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča nosodījuma.
Vai būtu pārsteigums, ja šī partija atbalstītu agresiju arī pret Latviju? Atmiņā nav neviena cilvēciska soļa, piemēram, “Saskaņas” līderu piedalīšanās represēto piemiņas pasākumos. Nē, tādu nav bijis, un tas liek domāt par šīs partijas ideoloģisko tuvību ar Kremļa saimnieku. Krievijā oficiālā nostādne ir skaidri nomanāma – pēc iespējas apklusināt visus, kas runā par boļševiku varas asinsdarbiem, jo tas neatbilst vienīgās pareizās valsts tēlam. Turklāt labi saderas ar nākotnes ieceri par jaunu teritoriju sagrābšanu. Ir neiespējami iedomāties, ka lielās valsts iedzīvotāju vairākums piekristu laupīšanas karagājieniem, ja pietiekamā apjomā apzinātos pagātnes noziegumu smagumu. Atzīstot pāri nodarījumus – laupīšanas, izvarošanas, nežēlīgas slepkavības, ko padomju jeb Krievijas režīms pastrādājis Latvijā, būtu rasts labs pamats jaunām attiecībām abu valstu, visdrīzāk, arī abu nāciju starpā. Kamēr nav nekā tamlīdzīga, pie tam iniciatīvai būtu jābūt abpusējai, neiespējami iedomāties “Saskaņu” valdošajā koalīcijā.
Paskatīsimies uz Ukrainu, kur daudzi vēlētāji, kas runāja par vilšanos Oranžās revolūcijas līderos Viktorā Juščenko un Jūlijā Timošenko, vienkārši ignorēja nākamās prezidenta vēlēšanas 2010. gadā. Pavisam vientiesīgi šie cilvēki apgalvoja, ka sliktāk taču nevarot būt, – un uzvarēja Viktors Janukovičs. Tam sekoja loģisks iznākums – nākamā revolūcija, bet tai – Krimas aneksija un krievu iebrukums Donbasā. Nav nekāda iemesla no “Saskaņas” gaidīt kaut ko atšķirīgu kā no Janukoviča. Latvijas vēlētājiem vēl ir laiks par to padomāt.
