Atis Klimovičs: “Laiks vīriem” jau gadiem aizmirsts. Kāpēc sabiedriskajā TV nerunā par armiju? 1
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pats par sevi saprotams, ka ir sporta žurnālisti – gan rakstošie, gan radio un TV runājošie – un kultūru pārzinošie, kas specializējas atsevišķās tās nozarēs – teātris un kino, mūzika un tēlotāja māksla, ir tādi, kas orientējas ekonomikā un politikā, bet tik nozīmīgai jomai, kāda ir aizsardzības sfēra, mediju profesionāļu faktiski nav.
Bet, ja nav, tad arī trūkst informētības un izpratnes par saviem bruņotajiem spēkiem – kā armiju, tā Zemessardzi. Ja tā nebūtu, tad Latvijas sabiedriskās TV reportieris ziņojumā no vakcinācijas centra apmeklētāju plūsmas organizētājus diezin vai nosauktu par armijniekiem.
Bet, tā kā tam nav “nekādas īpašas” nozīmes, kas tas par “armijnieku”, reportierim arī neienāca prātā doma, ka viņa vēstījumu varētu bagātināt ar papildinformāciju par to, no kāda bataljona ir šie zemessargi.
Taču tā nav tikai konkrētā žurnālista problēma, tā, raugoties plašāk, ir LTV vadības neizpratne par aizsardzības jomu kopumā. Jau pagājis daudz gadu, bet bijušā radījuma “Laiks vīriem” vietā nekas tā arī nav nācis. Lai gan pieprasījums noteikti būtu, un to apliecina aptaujās konstatētā sabiedrības augstā uzticēšanās bruņotajiem spēkiem.
Iespējams, vajadzētu organizēt desmit tūkstošu parakstu vākšanu par valsts aizsardzībai veltīta raidījuma izveidošanu. Sabiedrībai jāspēj kaut ko pieprasīt no savas televīzijas, ja tā patiesi ir sabiedriskā televīzija. Tā nav, ka visiem šīs TV potenciālajiem skatītājiem pietiek ar raidījumiem par pareizas pārtikas lietošanu vai ceļotāju iespaidiem.
Mums netrūkst jaunu un talantīgu režisoru, operatoru un arī citu nepieciešamo speciālistu. Vajadzīga vien griba, un to gribētos dzirdēt vispirms jau no valdošās koalīcijas. Gluži labā atmiņā palicis, cik vērienīgi savu atbalstu nozares attīstībai pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām izklāstīja viens otrs no vēlāk koalīciju izveidojušo partiju pārstāvjiem.
Tagad, Covid-19 krīzes laikā, gandrīz vai nepieklājīgi to atgādināt. Un tomēr – notikumi Ukrainā ir tepat netālu, un tas mudina atmest ierasto kautrīgumu, uzdot jautājumus un izteikt ierosinājumus. Ir nokavēts daudz laika, un valsts aizsardzībai tas noteikti nav nācis par labu. Nepieciešams saprast, ka drošība var tikai iegūt, ja par to runāsim vairāk, atklātāk un profesionālāk.
Bet no ukraiņiem patiesi var daudz mācīties. Tur apstiprinājušās daudzas patiesības, kuras derētu atgādināt arī Latvijā. Pirmā no tām ir pilnīgi hrestomātiska – ja nepaēdināsim savu armiju, nāksies uzturēt svešu. Otrā arī ir tikpat labi jau sen vēsturē pārbaudīta – tikai tad var cerēt uz izdošanos valsts aizsardzībā, ja par to rūpējas visa sabiedrība. Trešā – nepieciešama augsta motivācija sevi aizstāvēt, jo tas noteikti var atturēt potenciālo agresoru.
Profesionāli, daudz pieredzējuši karavīri un virsnieki, kas labi orientējas situācijā bruņotajos spēkos, var stundām ilgi runāt par trīs gadu desmitos neizdarīto un pieļautajām kļūdām. Tādu no tiesas netrūkst. Ja to apzināsimies un bez nepamatotām bažām par to arī runāsim, Latvijas drošība tikai iegūs.
