Atis Klimovičs: Karavīru daudzumam arī ir nozīme 1
Nepietiekamā interese par valsts aizsardzību lielā daļā sabiedrības nešķiet pārsteidzoša, tā gluži tāpat kā zemā aktivitāte nesenajās Saeimas vēlēšanās norāda uz to, cik tālu esam no vēlamās pilsoniski aktīvas valsts izveidošanas. Tādas, kurā vairākums pilsoņu nekautrējas pateikt, par kādu politisko spēku tie gatavi atdot savas balsis, un to arī izdara vēlēšanu dienā. Tādas valsts, kurā tie ir aptvēruši savu lomu un nozīmīgumu. Bez tā, turpinot dzīvot ar domu, ka “no mums jau nekas nav atkarīgs”, “ko tad nu es!”, būtiskas izmaiņas nav iespējamas.
Šāds negatīvs viedoklis liedz aptvert, ka arī Latvijas bruņotajiem spēkiem esam nepieciešami gandrīz vai mēs visi.
Tā vietā liekama izpratne, ka kopā patiesi varam kļūt par nozīmīgu spēku. To iespējams ieraudzīt, apmeklējot kara mācības mūsu bruņotajos spēkos, un, darbojoties plecu pie pleca, noticēt pašu spējām. Tad, aizsardzības resora augsta ranga vadītāja vārdiem runājot, “nenāksies baidīties no krievu atnākšanas līdz Rīgai 72 stundās”. Jānotic sev. Vienlaikus, kā var noprast no sarunas ar pieminēto personu, aizsardzības resoram nav īsta plāna, kā panākt ievērojamu pieplūdumu Zemessardzē.
Tiesa, Aizsardzības ministrija paredzējusi tuvākajos gados palielināt brīvprātīgo karavīru – zemessargu – skaitu līdz divpadsmit tūkstošiem. Tam būtu jākļūst par goda lietu kā, piemēram, Somijā, norāda amatpersona. Laba doma – aicināt Latvijas politiķus, lai viņi uzrunātu sabiedrību ne tikai ar vārdiem pievienoties bruņotajiem spēkiem, bet to izdarīt ar personisko piemēru.
Šobrīd gan tā visa nav. Joprojām tā arī nav sagaidīta sirsnīga uzruna no virspavēlnieka jeb Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar aicinājumu visiem pilsoņiem stiprināt valsts aizsardzību. Valsts galvas klusēšana tik būtiskā jautājumā liek izdarīt dažādus minējumus, kas noteikti nenāk par labu viņam nākamā gada jauna prezidenta izvēles sakarā. Par piemēru varētu izmantot kaut vai Igauniju, kur dažāda ranga valsts un pašvaldību pārstāvji kuplākā skaitā iestājušies šīs valsts bruņotajos spēkos.
Šķiet, šis laiks nav piemērots milzīgām pārmaiņām, piemēram, obligātā dienesta atjaunošanai. Tas drīzāk var radīt nevajadzīgu haosu, novirzīt uzmanību no valsts aizsardzības spēju būtiskas un steidzamas uzlabošanas. Labs solis ir valsts aizsardzības mācības ieviešana, taču šobrīd pati piemērotākā šķiet tieši zemessargu skaita ievērojama palielināšana. Var droši teikt, ja būtiski pieaugtu iesniegumu skaits par stāšanos Zemessardzē, tiktu atrastas iespējas ne vien apģērbt šos cilvēkus, bet arī viņus apmācīt.
Karavīru daudzumam arī ir nozīme, tas ļauj pildīt uzdevumus ar pavisam citu jaudu.
Turklāt jāņem vērā profesionālo ekspertu atzinumi, kas gūti no pieredzes Afganistānā un Irākā. Apstiprinājies, ka pēc aviācijas un cita jaudīgā bruņojuma izmantošanas visu līdz galam vienalga noved kājnieki – vienkārši karavīri. To būtiski atcerēties Latvijā.
Novēlot jaunās valdošās koalīcijas ātrāku izveidošanu un Saeimas jauno komisiju apstiprināšanu, gribētos sagaidīt iniciatīvas no tām partijām, kas pirmsvēlēšanu diskusijās solīja pievērsties Zemessardzes atbalstam un skaitliskā daudzuma palielināšanai. Tāpat arī aktīvu iesaistīšanos gaidāmajā visaptverošās valsts aizsardzības plāna iedzīvināšanā.
Ar domām par to, ka katram no mums pēc iespējas jāatbalsta savi bruņotie spēki, aiziesim uz 11. un 18. novembra parādēm un tāpat kā visi apbruņotie ierindā stāvošie karavīri pabūsim domās kopā ar iepriekšējām latviešu karavīru paaudzēm viņu izcīnītajos karos.
