Atis Klimovičs: Kā ukraiņi ieguva tādu spēku, kuru tagad novērtējuši profesionāļi no ASV un britu armijām? 4
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gada nogale ar tumšo laiku ir atbilstošs brīdis, kad atraut skatu no sevis un izrādīt līdzjūtību un solidaritāti citai labi pazīstamai tautai – ukraiņiem. Šajā laikā iededz sveces, pieminot pirms nepilniem 90 gadiem Staļina režīma īstenotā genocīda upurus.
Golodomorā, kas uzskatāms par apzinātu vienas etniskas personu grupas iznīcināšanu, bojāgājušo skaits ir šaušalīgs – vairāki miljoni. “Humānās” padomju varas noziegums, par kuru nepieciešams atgādināt vismaz tik ilgi, kamēr neaprims “labo” sociālisma laiku slavinātāji.
Tas gan nenotiks ne rīt, ne parīt, jo lielajā kaimiņvalstī lietas virzās tieši pretējā Staļina veikumu atzīšanas un slavināšanas virzienā. Tomēr tas attiecas uz Krievijas Federāciju, bet mums sava dzīve un sava neatkarīga informācijas telpa.
Un te cīņa par Ukrainu arī nemaz nav tik viegla un saprotama. Diezin vai savā mediju telpā bijis pietiekami informācijas, analītiska satura materiālu un emocionāli uzrunājošu sižetu. Noteikti ne, taču padomju impērijas noziegumi 30. gados ukraiņu zemēs to ir pelnījuši.
Te vietā aculiecinieces Kamjankas rajona Žabotinas ciemā apmēram 200 km no Kijevas precīza atbilde uz manu jautājumu, vai daudzi tolaik aizgājuši bojā no Lielā bada: “Kā nu ne – tepat blakus mājā bija deviņi bērni. Astoņi brālīši un māsiņa Marija. Visi nomira, turpat pagalmā arī apraka, vienīgi Marija izdzīvoja. Nāca uz mājām, pārbaudīja un, ko atrada, visu atņēma.”
Kā labi redzams nu jau sešus gadus, ar pagājušajā gadsimtā izlietajām asinīm bijis par maz. Ar lozungu par tā saucamās krievu pasaules nostiprināšanu veikta Ukrainai piederošās Krimas aneksija un bruņots iebrukums Donbasā. Atkal tūkstoši nogalinātu cilvēku un Krievijai jaunas iekarotas teritorijas.
Bet pirms tam aukstasinīga slepkavošana Kijevas centrā Cieņas revolūcijas laikā, kur neiztika bez Kremļa padomdevējiem. Te vietā pateikties daudziem jo daudziem ukraiņiem, kā no rietumu, tā Austrumukrainas. Viņi par milzu cenu sargājuši savu izvēli dzīvot līdzīgi citām Eiropas nācijām un ar šo cīņu palīdzējuši arī mums. Pavisam vienkārši – pat tik lielai valstij kā Krievijai resursi nav neierobežoti – gan finansiālie, gan militārie.
Uzņemot un izturot krievu iebrukumu, daudz izdarīts līdz šim visai miegainās Eiropas labā. Pat zviedri pamanījuši, ka karš ir iespējams, un sākuši neredzētu bruņošanos. Par Somiju nemaz nerunāsim – šajā valstī jau simts gadus to patur prātā un to vislabāk apstiprina šīs valsts bruņoto spēku gatavības līmeņa uzturēšana. Iegūto laiku aizsardzības spēju stiprināšanai izmanto arī trīs Baltijas valstis – to apliecina daudzdzveidīgās NATO valstu mācības.
Bet kā ukraiņi ieguva tādu spēku, kuru tagad novērtējuši profesionāļi no ASV un britu armijām? Viss sākās Kijevas centrā. Cieņas revolūcijas laikā janvāra aukstumā Maidana sotņas komandieris Aleksandrs man teica: “Tagad mūsu šeit ir četri tūkstoši un viņi nevar atnākt un vienkārši netraucēti sākt mūs sist.
Tas nav iespējams, jo mums ir savi argumenti. Tie ir līdzekļi, kas atrodas mūsu rīcībā.” Derīgi piebilst šo komandiera teikto: “Ja prezidents Viktors Janukovičs pasludinās ārkārtas stāvokli, tad šeit, laukumā, būs asinsizliešana. Simtiem piekautu, nomocītu cilvēku un pilni cietumi. Tā būtu atgriešanās Padomju Savienībā.”
