Atis Klimovičs: Ir taisnība tiem, kas vīpsnā par kārtējo norūpēšanos no augstu amatpersonu vidus 7
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl labā atmiņā atbalsta mītiņš baltkrieviem Rīgā neilgi pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, kuru iznākumu pilnībā ignorēja ilggadējais šīs valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kārtējo reizi nelikumīgi piesavinoties augstāko valsts amatu.
Atšķirībā no iepriekš pagātnē notikušajām vēlēšanām šoreiz brīvā pasaule, tajā skaitā Latvija, atzina tās par negodīgām un izveidoja personu sarakstu, kas atbildīgas gan par šo krāpšanos, gan arī izvērstajām izrēķināšanās akcijām pret mierīgajiem protestētājiem.
Tiktāl labi, taču ar to izrādījies krietni vien par maz. Nav vairs atbalsta akciju Latvijas galvaspilsētā un arī Eiropas Savienības rūpes par apspiestajiem kaimiņiem mūsu kontinentā nav īpaši dzirdamas. To zināmā mērā var arī saprast, jo ne mazums spēka prasa pretdarbība Covid-19 un savu pilsoņu aizsardzība.
Tomēr ārpolitika nekur nav zudusi, un, pat ja nav skaidrības par iedarbīgu veidu, kā runāt ar Minskas diktatoru, informācijas laukā ES ir pārlieku bikla. Kā Briselē, tā Rīgā par masveidīgajiem un šaušalīgajiem noziegumiem Baltkrievijā tiek runāts pārāk maz. Ir taisnība tiem, kas vīpsnā par kārtējo norūpēšanos no augstu amatpersonu vidus, jo tas nesasniedz adresātu.
Lukašenko tā arī uzvedas. Viņš pilnībā sapratis savu stāvokli, uzvedas kā ievainots un stūrī iedzīts dzīvnieks, kas gatavs sist un kost līdz pēdīgam. Un tomēr, lai arī viņš patiesībā nicina uz rietumiem no Baltkrievijas pastāvošo kārtību un turienes valstu vadītājus, ikkatram pietiekami kodolīgam un skaļam paziņojumam ir nozīme. Tam nepārprotami jānorāda un jāatgādina, ka šāds prettiesiskums un sadistiska valsts mēroga nežēlība netiks pieņemta. Nedz rīt, nedz parīt, nedz pēc gada vai diviem. Nekāds hokejs nebūs iespējams, tagad tas pielēcis pat Latvijas Hokeja federācijas vadībai.
Latvijā vēlams apjaust, ka notikumi ģeogrāfiski tuvākajās valstīs uz mums attiecas pat ļoti. Kā izturēties pret šādiem it bieži dzirdētiem apgalvojumiem, ka Baltkrievijā tauta taču dzīvojot visai labi. Tur neesot sabrucināta ražošana, viss no kurpēm līdz pat ledusskapjiem, nemaz nerunājot par “slavenajiem” “Belarus” traktoriem, tiekot saražots uz vietas. Bet kādi ceļi!
Pie tam šādu viedokli joprojām var dzirdēt no visai daudziem ierindas vēlētājiem Latvijā. Skumji, bet tā ir realitāte, kas aicina pēc lielākas rosības. Turklāt viss teiktais pilnībā iekļaujas tajā, ko mēdz dēvēt par informatīvo karu. Latvijas “draugi” nekavējas atgādināt, cik šeit viss slikti, bet tur, lūk, pavisam citādi.
Tam pretī liekama lielāka galveno valsts masu mediju un institūciju aktīvāka pievēršanās Baltkrievijas tematikai. No pagājušā gadsimtā pieļautajām kļūdām un liktenīgajām nelaimēm derētu kaut ko paņemt.
Vismaz to, ka Latvija nevar atļauties klusēšanu, ka ne mazāka vērība par sabiedrības fizisko veselību un labklājību pievēršama vērtībām, to atgādināšanai un sargāšanai. Arī atbalstā citiem, kaut vai atceroties, ka kādreiz arī mums ticis sniegts spēcīgs morāls atbalsts.
