Atis Klimovičs: Griķi nav izpirkti, lai gan Krievijas iebrukuma briesmas joprojām nekur nav zudušas 29
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav nekāda lieka stresa. Ukrainas galvaspilsētā, citās pilsētās un apdzīvotās vietās griķi un citi būtiski produkti nav izpirkti, veikalu plaukti nav tikuši izslaucīti, lai gan Krievijas iebrukuma briesmas joprojām nekur nav zudušas. Vienlaikus lielai daļai patriotiski noskaņotu pilsoņu mājās ir sakrāmēta mugursoma vai krīzes koferis, kā to sauc ukraiņi, bet ierocis pārbaudīts un ieeļļots.
Tas sakāms par daudzām beidzamo gadu laikā reālu kara pieredzi ieguvušām un pašreiz civilajā dzīvē atgriezušamies personām. Aizvien lielāks aug Ukrainas potenciālo aizstāvju skaits, kam vajadzētu kļūt par sevišķi būtisku argumentu, lai Kremļa valdnieks atteiktos no ieceres uzbrukt teritorijai, ko viņš nemaz neuzskata par īstu un neatkarīgu valsti.
Tiem ukraiņiem, kas pašlaik atrodas frontē Donbasā, un pārējiem, kas gatavi turp doties, sevišķu gandarījumu sagādājis vairāku NATO dalībvalstu lēmums nosūtīt ieročus uz Ukrainu, lai palīdzētu aizstāvēties. Šīs piegādes nozīmē, ka būs ar ko šaut, un arī to, ka ukraiņi šādā nestundā nepaliks vieni.
Kāda situācija varētu izveidoties liela Krievijas armijas iebrukuma gadījumā, nepateiks neviens. Kā zināms, ārkārtīgi precīzi sevi apliecinājis sens teiciens, ka visi plāni sabrūk pēc pirmajiem šāvieniem. Jebkurā gadījumā droši vien taisnība ir daudzu valstu žurnālistiem un publicistiem, tajā skaitā nedaudziem labi pazīstamiem Krievijas mediju autoriem, ka Putina iespējamās avantūras gadījumā nekāda vieglā pastaiga viņa kareivjiem tā nebūs.
Tas izsaukšot masveidīgu pretošanos, tostarp ar nežēlīgu partizānu karu plašā Ukrainas teritorijā, no kurienes uz dzimteni lielā skaitā tiks vesti simtiem un tūkstošiem krievu karavīru zārku. Arī ukraiņu medijos tas pateikts skaidri un gaiši, ka tāds liktenis skars daudzus bruņotos iebrucējus. Šāds noskaņojums valda arī ukraiņu ierakumos Donbasā. Tur tāpat labi apzinās, ka, lai arī Rietumi sākuši sniegt ilgi gaidīto palīdzību ar bruņojuma piegādēm, jākaro par dzimteni būs viņiem pašiem.
Droši vien patiess būs viedoklis, ka Rietumu demokrātijas ilgāk (ne tā kā autoritārie režīmi, kā Putina un Lukašenko pārvaldītās valstis) vienojas un pēc tam ķeras pie kaut kādiem pasākumiem, bet, kad to dara, tas darbojas labi. Tā noticis šoreiz, nav šaubu, ka beidzot lielā daļā Rietumu, izņemot dažviet, piemēram, Berlīnē, labi izprasti Krievijas draudi. Tur beidzot saprasts, ka ne jau ar Ukrainu gatavs aprobežoties Putins.
Šīs personas fašistiskās ieceres, jādomā, vēl ilgi neļaus mums būt tik relaksētiem kā agrāk. Tagad vēl jo vairāk – pēc ultimātiem ne tikai Kijevai, bet visam NATO kopumā. Lai arī tas lielā mērā ir blefs un ielas huligāna šantāža, tas pa īstam jāliek aiz auss.
Ko vērti arī Putina vasaļa Lukašenko draudi, ka Baltijas valstis zaudēs valstiskumu kara gadījumā. Varbūt arī “karstuma viļņa” iespaidā pateikts, taču to neaizmirsīsim atgādināt saviem partneriem aliansē, kad runāsim par sabiedroto papildspēku izvietošanu Latvijā un abās kaimiņvalstīs.
Tas, par laimi, jau labi saprasts, un labākais piemērs ir anglosakši – tieši ASV un Lielbritānija pirmās šurp gatavojas nosūtīt savu karavīru papildspēkus.
