Atis Klimovičs: Bumba alianses laukumā 0
Uz jautājumu, vai NATO vajadzētu cīnīties par Ukrainu un kādā formā tam nāktos noritēt, atbildējis šīs valsts prezidents Petro Porošenko, aicinot aliansi pasludināt plānu Ukrainas dalības īstenošanai un arī konkrētu iestāšanās datumu NATO.
Zīmīgi, ka alianses vadība šādi uzrunāta kopīgajā preses konferencē ar Polijas un Lietuvas prezidentiem. Tieši ar tām valstīm, kas uzskatāmas par galvenajiem ukraiņu advokātiem integrācijā NATO un arī ES, kā arī vislabāk izprot Ukrainas iespaidu uz nākotni Eiropā, vispirms domājot par mūsu kontinenta drošību.
Šo izpratni, raugoties vairākus gadsimtus senā pagātnē, apcerot virkni neizmantoto iespēju un liktenīgo kļūdu, apliecina arī pašreizējie centieni veidot pēc iespējas ciešākas attiecības minēto trīs valstu starpā.
Tā ir cīņa par Ukrainu, kas pārliecinoši noraidījusi savu iesaistīšanu Krievijas vadītajā Eirāzijas savienībā.
Atšķirībā no citām bijušajām padomju republikām, piemēram, Armēnijas, Azerbaidžānas, arī Baltkrievijas, uz kurām arī attiecas tā saucamā ES Austrumu politika, Ukrainas gadījums ir pilnībā atšķirīgs – vairākums jeb apzinīgākā sabiedrības daļa savu darbu jau paveikusi, tiekot skaidrībā par nākotnes izvēli būt kopā ar demokrātisko Eiropu.
Bez tā, paļaujoties vienīgi uz spēku, kā tas redzams Kremļa darbībā, mēģinot paturēt savā kontrolē Ukrainu, panākumus gūt neiespējami. To, ka izšķirošo lomu varētu spēlēt paši apvienojušies indivīdi, Maskava vienmēr uzskatījusi par absurdu – no turienes arī Maidana revolūcijas laikā Kremļa izteiktie apgalvojumi par amerikāņu naudu, ar kuras palīdzību īstenota revolūcija.
Ukrainas ceļš uz skaidrību orientieros bijis sarežģīts. Jāatceras otrā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas viltīgi iecerētā daudzvektoru politika, it kā darot pozitīvu darbu, uzturot labus kontaktus ar Rietumiem un arī Krieviju, taču realitātē pakļaujot valsti oligarhu pilnīgai kontrolei bez cerībām uz ekonomisku izrāvienu un pilsoniskas sabiedrības drīzu rašanos.
Šo laiku nomainījušie Viktors Juščenko un Jūlija Timošenko pēc Oranžās revolūcijas nebija sekmīgi radikālu reformu veikšanā, un, lai arī valsts līmenī bija vērojama pastiprināta interese par ukraiņu valodu, nācijas vēsturi un kultūru, ar to nepietika, lai pie varas nenāktu Maskavas iecerētā Ukrainas sagrābšanas plāna īstenotājs Viktors Janukovičs.
Vēl pirms tam bija iespējams redzēt, kā mainījusies starptautiskā situācija, – pat ar Vašingtonas atbalstu bija par maz, lai jau 2008. gadā ukraiņi saņemtu plānu dalībai NATO.
Toreiz Kijevai tas tika atteikts ar Berlīnes un Parīzes negatīvo nostāju. Vēlāk tas noveda pie Maskavas militārā iebrukuma Ukrainā.
Salīdzinot Ukrainas prezidenta Petro Porošenko un Vācijas kancleres Angelas Merkeles pozīcijas, reālistiskāks situācijas vērtējums saskatāms ukraiņu līdera teiktajā. Analizējot krievu militārās darbības, nepārtrauktu kara uzturēšanu Donbasā, uzbrukuma spēku izvietošanu pie ukraiņu robežas, nešķiet pārspīlējums, ja P. Porošenko norāda uz to, ka Ukraina karo, bet, ja to nedarītu, tā vairs nepastāvētu.
Savukārt A. Merkele savu attieksmi izsaka vienkārši – mēs atbalstām Ukrainu, taču mums jāsadarbojas arī ar Krieviju. Vērts pievērst uzmanību arī šādai P. Porošenko norādei, ka ar Ukrainu agresors neapmierināsies. Par to nopietni jādomā NATO, jo tieši Ukrainā šobrīd nepieciešams izdarīt daudz vairāk, lai nodrošinātu alianses austrumu (tātad arī Baltijas valstu) flanga drošību.
