Atis Klimovičs: Baltijas premjeri vienādi nopietni par Krievijas radītajiem draudiem 44
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav viegli vasaras karstumā, kad, neraugoties uz vēl līdz galam neapturēto Covid-19 plosīšanos, vairāk gribas ļauties atpūtas vilinājumam, nevis pieņemt nopietnus lēmumus un paziņojumus. Taču tā tiek apliecināta reālās situācijas apzināšanās, un tas ir svarīgi.
Tā vērtējams triju valstu – Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – valdību vadītāju kopīgais paziņojums par skaidra un stingra vērtējuma nepieciešamību par Krievijas radītajiem draudiem. Kaimiņam aiz robežas nepārprotami norādīts, ka Baltijas galvaspilsētās šajā jautājumā domstarpību nav.
To arī neiespējami iedomāties, ka politiskās represijas valsts iekšienē un Kremļa ārējās agresijas, kā arī Putina satelīta Lukašenko “izdarības” varētu uztvert citādi – tās nenosodot. Reiz vēsturē acu pievēršana uz šādām “īpatnībām” ļoti dārgi maksāja ar neatkarības zaudēšanu un okupētājvalsts iedzīvotāju ierašanos lielā skaitā, kā arī tūkstošiem Baltijas valstu pilsoņu iznīcināšanu un triecienu kultūrai.
Tiem, kas netic šādam premjerministru situācijas redzējumam, varētu ieteikt aprunāties ar profesionāliem pieredzējušiem latviešu virsniekiem. Viņu vairākums konfidenciālā sarunā pateiks, ka uz mafiozi bandītiskā režīma pārvaldītās lielvalsts militārajām darbībām jāraugās nopietni.
Dažs no viņiem pat ir ļoti lakonisks, norādot, ka tas nav jautājums – vai, bet gan – kad. Un runa ir par iespējamo Krievijas bruņoto agresiju. Arī ar militārajiem jautājumiem regulārā saskarsmē esoši žurnālisti atzīs, ka specifiskas un dārgas mācības tāpat vien nenorisinās.
Gluži vienkārši – ir aizsardzības manevri un lielu uzbrukuma operāciju apguve. Noteikti vajadzētu pievērst uzmanību tam, cik bieži arī dažādi politiskie un militārie eksperti Rietumos ir prognozējuši bruņotas agresijas iespējamību Baltijā. Uz to, protams, arī var skatīties kā uz nepieciešamiem brīdinājuma signāliem, kas mums nāk par labu – liekot runāt par drošību mūsu reģionā plašāk.
Tomēr vienlaikus jāatzīst – nav dūmu bez uguns. Nesenā krievu armijas vienību pārvietošana pie Ukrainas robežām parādījusi Krievijas spējas izdarīt vērā ņemamas militāras akcijas. Tagad zināms, ka arī pie Krievijas rietumu robežām paredzēts būtiski palielināt armijas vienību daudzumu.
Kā kādreiz privātā sarunā izteicās viens no Latvijas armijas ģenerāļiem, krieviem būtu jāsaprot, ka militāra konflikta gadījumā NATO aviācija viņus satriektu īsā laikā. Ļoti ticams, ka šāds vērtējums atbilst reālajam spēku samēram un tas tracina Kremli.
Turienes militārie speciālisti nevar neredzēt, ka alianse neplāno un negatavo iebrukumu Krievijā, taču bez šādas propagandas nebūtu iespējams attaisnot savas militārās izdarības un vēl vairāk nostiprināt aplenktā cietokšņa sajūtu savas valsts sabiedrībā. Ko šādā situācijā darīt Baltijai – daudzveidīgā veidā nenogurstoši rūpēties par savu aizsardzību visām trim valstīm kopīgi.
Pasakot skaidri, kā Latvijas Bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš. Viņš vairākkārt tieši teicis, ka 1940. gads vairs neatkārtošoties. Un, ja būs labi zināms, ka varbūtējā nestundā būs kopā igauņi, lietuvieši un latvieši, tad diezin vai agresors to pārbaudīs. Bez vēl plašākas sadarbības Baltijā, protams, nepieciešama vēl lielāka mūsu NATO sabiedroto klātbūtne Baltijā, uz ko tikko aicinājis Lietuvas prezidents.
