Atis Klimovičs: Arī pret gripu labāk sapotēties 0
Paredzamā visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas izveidošana un ieviešana kopumā ļauj izdarīt vismaz divus būtiskus secinājumus – vienu labu, otru pilnīgi skaidri – nelāgu. Pirmais apliecina valstiskās apziņas izaugsmi – gan valstiskā, gan arī privātā līmenī, bet otrais reālo pieaugošo apdraudētību. No tā gan nevajadzētu sevišķi bīties, jo aizvien daudz labāk pret dažādām iespējamām kataklizmām priekšlaikus nodrošināties, būt tām gataviem nekā vieglprātīgi paļauties, ka viss kaut kā pats no sevis atrisināsies.
Arī pret gripu labāk sapotēties.
Valdības rīkojums visām ministrijām līdz šā gada 1. septembrim izvērtēt, kādas problēmas varētu būt saistītas ar sistēmas ieviešanu, ir nākamais solis pēc darba, ko paveikusi Aizsardzības ministrija. Tā savā ziņojumā skaidrojusi, ka pašlaik Latvijas apdraudējuma līmenis ir sasniedzis tādu sarežģītības pakāpi, ka valsts aizsardzība tikai ar militāriem līdzekļiem vairs nav pietiekama, jo neaptver visas hibrīdkara šķautnes.
Valsts iedzīvotājiem un institūcijām dažādu krīžu, tajā skaitā kara, gadījumā jādarbojas savstarpējā uzticībā un ciešā sadarbībā. Lai gan Aizsardzības resora ziņojumā akcents it kā nav fokusēts uz militāru Latvijas apdraudējumu, vairākas norādes par nepieciešamām darbībām, kā, piemēram, noteikta daudzuma pārtikas krājumu sagatavošanu gan kolektīvā, gan individuālā līmenī, drīzāk attiecināmas tieši uz šādu situāciju.
Jebkurā gadījumā mūsu valdības iniciatīva ir sen gaidīts solis, jo pieaugušiem cilvēkiem, par savu valsti atbildīgiem pilsoņiem ir ne vien jāvēlas darboties Latvijas aizsardzībā krīzes situācijā, bet arī jāzina, kā to darīt. Bieži dzirdēts jautājums – kā rīkoties un kurp doties krīzes situācijā? Šobrīd var neapšaubāmi teikt, ka iedzīvināt šādu sistēmu un padarīt to darboties spējīgu ir ārkārtīgi ambiciozs plāns. Lai tas tiešām izdotos, tam drīzāk jāpiešķir valsts galvenā nacionālā plāna statuss tuvākajiem gadiem.
Var diskutēt par to, ka vērība nepieciešama mediķu algām, novadu reformai un citām būtiskām lietām, taču derētu ielāgot neapstrīdamo patiesību, ka visās jomās uzlabojumi ir iespējami vienīgi savā neatkarīgā valstī.
No tā izriet atziņa, ka pret visaptverošās aizsardzības sistēmas izveidošanu jāizturas sevišķi atbildīgi.
Šāda iniciatīva neapšaubāmi domāta ne tikai pašu sabiedrībai, tā jau tikusi pamanīta tajā galvaspilsētā, kur atrodas lielākais šā brīža Latvijas apdraudējums. Arī tur jāzina, ka Latvijā un abās tās kaimiņvalstīs laiks nav aiztecējis velti – esam kļuvuši valstiski spēcīgāki. Esam uz pareizā ceļa, jo ticis dots signāls, ka savu valsti esam gatavi sargāt. Ir svarīgi, ka to atkārto uz TV intervijām regulāri uzaicinātais Latvijas bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš.
Būtiski, ka to dara tāds Latvijas ģenerālis, kas dzimis izsūtījumā Sibīrijā. Ģenerālis, kas nekad nav atturējies pateikt, ka 1940. gada bruņota nepretošanās Maskavas agresijai atstājusi nākotnē lielu ļaunumu. Tieši garākā vēstures posmā raugoties, visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidošana uzskatāma par ārkārtīgi būtisku darbu.
