Atis Jansons: Vai spēsim vienoties par ātrumu? 0
Te dažas improvizācijas par to, kā braucam. Kā meklējam cilvēcīgas attiecības un vērtības. Arī satiksmē.
Savulaik “Auto akadēmijā” viena no drošas braukšanas mācību kursa iedaļām bija par pareizu apdzīšanu. Manevru, bez kura Latvijas šaurajos un ļoti dažādas tehnikas pildītajos ceļos iztikt nevar. Bet, nepareizi izpildīts, tas ir un paliks bīstams. Skaidrojām pareizu starta pozīcijas izvēli, savlaicīgi iegūtas pietiekamas ātrumu starpības un signālu nozīmi. Mācījām apdzīt skaisti, bet nodarbību allaž beidzām ar brīdinājumu – šī prasme morāli nestabilajiem var izrādīties narkotiska. Radīt atkarību. Un piekodinājām – nekad nelien kādam priekšā, ja nevēlies (vai nav iespējams) turpmāk braukt būtiski ātrāk par apdzīto.
Savulaik… Vakar ripoju pa Daugavgrīvas šoseju, esmu mazliet ātrāks par šeit atļautajiem “70”, esmu atstājis prāvu, drošu distanci līdz priekšā braucošajam, kad man blakus parādās – nē, ne jau džeks ar bembi – “Opel” vagons ar jaunu dāmu pie stūres. Glīta, cik paspēju saskatīt, tikai skatiens tāds stīvi saspringts un neskaidrās vēlmēs gremdēts. Ienirst šī manā drošības teritorijā, pēc brīža “nokož” ar aplami strauju vēzienu vēl vienu, tad iestrēgst (protams) aiz autobusa un Dzegužkalna šaurībā ir tik vien kā metrus 100 man priekšā. Šķiet, pierimst, bet rezultātā aiz pirmā trases luksofora noraujas vēl niknāk, paņem gājēju pāreju, pie kuras viens apstājies, ar pilnu klapi, atraujas krietni tālu, bet – pie nākamā sarkanā trejača neveiksmīgi izvēlas trešo joslu, iestrēgst aiz kāda miegainā un paliek man aiz muguras, spoguļos – drīz jau maza maziņa…
Kurp skrien, ko dīdies, meitenīt? Kādi kompleksi tevi moka? Par kādām neveiksmēm revanšu meklē šādā gauži apšaubāmā kaifā? Kur zēns, kas tavu dzīvi palīdzēs sakārtot? Vai varbūt ir otrādi, un tieši viņš tevi šādi uzstāties izskolojis?
Mājupceļš vakara tumsā. Šoseja pustukša. Sirms kungs (vēlāk Bolderājas benzīntankā apskatīju) aiz manis apdzīt netaisās. Bet nav par rīta dāmu labākā noskaņā. Stumj mani. Distance nepilni 10 metri, kaut aiz viņa tāltālu neviena. Mani spoguļi pat no viņa “tuvajām” spilgtas gaismas pilni, ceļš kontrastā nepārskatāmi melns. A šim pie…
Un tā diendienā, simtiem reižu.
Laikam jau kā protests pret šādām izdarībām man aizvien vairāk patīk uz ielas būt labam. Pie pārejas ne tikai apstāties, bet sameklēt gājēja skatu, uzsmaidīt, aicinoši pamāt (iepriekš spoguļos pārbaudot, vai neapmierinātā lēdija šurp nelido). Pie autobusa pieturas laikus pamanīt, ka tas beidzis šūpoties no izkāpēju soļiem un tūlīt startēs (kaut pagriezienu vēl nav ieslēdzis). Palaižu, viņam grūti, viņš ved desmitus, nevis mani vienu. Un gandarīts saņemu “paldies” mirkšķi.
Ziniet, kur mūsu satiksmes galvenā nelaime? Klimats vainīgs. Kabrioletu šeit nav. Nav svaiga gaisa, reālas ātras kustības sajūtas. Ja noņemtu jumtus, nebūtu dzelzs būru, kuros īgnuma, neapmierinātības radītu egoismu un bezkaunību paslēpt, padarīt anonīmu, ja laipnu, saprotošu acu kontakts nebūtu pārsteidzošs brīnums, bet ikdienas norma – radarus vajadzētu mazāk.
Par radariem un ātrumu. Manuprāt – būs grūti visai raibajai braucēju sabiedrībai iestāstīt, ka 95 km/h (vai 55 pilsētā) ir baigais grēks. Pats par sevi nāvējoši bīstams. Netic, jo praksē pārliecinājušies, ka “droša ātruma” jēdziens ir daudz plašāks. Netic, un “pārkāps” arī turpmāk. Tādēļ piedāvāju (naivu, bet varbūt tieši tāpēc iedarbīgāku) šādu versiju. Vienoties, ka kaut cik blīvā satiksmē braucot ātrāk par limitiem, tu pārkāp nevis abstraktu (iespējams – arī nepilnīgu) likumu, bet neievēro manu un tavu ļoti personīgu solījumu. Norunu netraucēt, nenervozēt citus ar patvaļīgiem (vēl jo vairāk – racionāli nevajadzīgiem) izlēcieniem. Ievērot vienlīdzības, sapratnes un saticības principus par spīti savām vēlmēm, iespējams arī objektīvam tehniskam pārākumam. Pamēģiniet. Es mēģinu, cenšos. Un jūtos labi.
Par jauniešiem. Pavisam nesen biju aicināts vadīt visu braucošo darbinieku neformālu kustības drošībai veltītu sanāksmi “Rīgas siltumā” (tur tādas ir tradicionālas, un, iespējams tieši tādēļ uzņēmums ir “Drošākā autoparka” laureāts). Runājām par visu augstāk minēto, beidzām ar auditorijas jautājumiem. Un kāds kungs prasīja nevis par sevi (viņa ieradumi jau laikam stabili), bet par dēlu. Esot šim nopircis labu “play station”. Vai datorspēles palīdzēšot vēlāk pareizi stūrēt?
Viņam dēls, man jau mazdēli, kuri arī ar kāri ienirst virtuālajā realitātē. Un tā nav slikta. Var būt noderīga, ja vien mēs zēniem palīdzam spēļu plašajā piedāvājumā atrast labākās (ne vienmēr tās būs bezmaksas, reizēm krietni ēdīs gan interneta, gan paša datora resursus). Nevis tās, kur uzvar kontaktu cīņā ātrākais un bezkaunīgākais. Nevis tās, kur dotas piecas dzīvības. Tās, manuprāt, var tikai kaitēt.
Piedevām – kaitēt, šķiet, var arī tāda vēl dārgāka un grūtāk pieejama satiksmes imitācija kā kartinga nodarbības. Biju Biķernieku hallē kopā ar savu Oliveru. Un priecājos par viņa zibenīgo rīcību, sānslīdes labojot. Tā dzīvē var noderēt. Bet gauži domīgs kļuvu, kad, treneru izklaidību izmantojot, džekiņi ar pilnu jaudu un sajūsmā mirdzošiem ģīmjiem metās viens otru tīši grūstīt, viltīgi atstāt līkuma iekšmaliņu vaļā, tad – blaukš! Un ņirdziens par “to mīksto”, kas paliek riepu krāvumā…
Bērnus vislabāk mācīt, pēc iespējas ātrāk laižot šos pie īsta auto stūres. Ne jau uz ielas, slēgtos laukumos, protams. Satiksmē mācam ar personīgu piemēru. Ar situāciju skaidrojumu. Ar savu perfektu stilu. Esmu pārliecināts, ka laba brauciena plūdumu ielāgo un manto jau kulbiņā iesprādzēts zīdainis. Viņš būs drošs un pieklājīgs stūrētājs, kad izaugs.
