Atis Jansons: Slapjdraņķis ne tikai dabā, bet arī ceļu būves nozarē 1
Ne tikai balta sniega un sala Ziemsvētkos nebūs. Valdības arī nav. Stabila, darbīga miera valstī nav. Mainīgi, brāzmaini vēji, slapjas kājas dienā, visas izredzes paslīdēt no rīta. Draņķīgi.
Nesaprotu – kā var “vienota” partija vispirms veikt dīvainus manevrus, vienu savējo tā miglaini no valdības izmetot, tad atlaidējai pašai izmetoties, un tad nevis (nekavējoties!) skaidru attīstības vīziju un labākus nozaru un valsts vadoņus prezentēt, bet sākt par nākotni savā starpā ilgi un gari strīdēties. Pabeigs (varbūt), tad sāks ieceres ar tikpat vienotas koalīcijas partneriem saskaņot. Valdība būšot nākamgad… Koalīcijas partneri nogaida, prezidents nesteidzas. Normāls process? Manuprāt tāda mērena diversija.
Jo apturētas jau nav tikai (katrā darbībā neizbēgamās) kļūdas, apturēts ir viss, kas bija labi iesākts. Neskaidrība par savu turpmāko likteni ir ne tikai atlaistajiem ministriem, bet arī simtiem viņu pakļautības ierēdņu, tūkstošiem viņu vadīto nozaru darbinieku. Neredzu un nedzirdu, protams, viņus visus. Bet, par ceļiem un kustības drošību jau ilgi rakstot, varu droši teikt, ka satiksmes ministra darbības vienu atzaru pazīstu ļoti labi. Un tajā noteikti Ziemassvētki būtu mierīgāki, Jaunais gads labāks, ja Anrijs Matīss (vai viņa ieteikts un sagatavots pēctecis) turpinātu iesākto darbu, nevis vadītu laiku politiskās diskusijās un nākotni censtos saskatīt slapjdraņķa šļakatās.
Kas vajadzīgs vienai būtiskai tautsaimniecības nozarei? Lai nejustos savos apgalvojumos vientuļš, citēju dažus kungus, kuri jau ilgus gadus mūsu ceļus labo un būvē.
Normunds Luste, SIA “Binders” valdes loceklis:- Uzņēmums “Binders” jau 22 gadus ir ceļu būves tirgus dalībnieks, kas tāpat kā pārējās ilgtermiņā domāt un strādāt gribošās kompānijas, nemitīgi pārvar problēmas, kas izriet no nozares attīstības stratēģijas trūkuma. Ja šajā ziņā arī sāk parādīties pozitīvas tendences, tad nav nekādas garantijas, ka virzība uz priekšu neapstāsies atbildīgā nozares ministra kārtējās maiņas dēļ. Mums tam ir spilgti piemēri ne tik tālā pagātnē, un skumji, ka ceļinieki atkal nonākuši neziņas priekšā – būs turpinājums pēdējos gados uzņemtajam kursam uz nozares un tirgus stabilizāciju, vai nē? Neesmu drošs par to kaut vai tāpēc vien, ka valdība un Saeima kopumā savu attieksmi pret ceļu būves nozari nodemonstrēja, pieņemot 2016.gada budžetu bez nozares intereses pilnvērtīgi aizstāvēt spējīga ministra.
Gints Karols, SIA “Saldus ceļinieks” valdes loceklis:
“Ja nu reiz bija kāds reāls ministrs ar reālu darbību, spējīgs kaut ko risināt, tad tas bija tieši Matīss. Pagaidām grūti saskatīt kādu, kurš tik profesionāli varētu viņa darbu turpināt. Mūsu nozarē pilnīgi nepieciešami, lai tas nebūtu tikai politiķis. Un lai viņam atvēlētais laiks būtu garāks nekā tikai daži gadi (no kuriem pirmais parasti paiet vidi iepazīstot).”
Andris Lacbergs, SIA “CBR-8” valdes priekšsēdētājs:
“Ne jau viss, protams, bija ideāli. Bet tas vismaz bija ministrs, kurš regulāri atbrauca līdz objektiem. Kurš pat pa ceļam, cauri mūsu darbiem braukdams, uzzvanīja man un par problēmām pavaicāja. Ja īsi – kopš Viļa laikiem (Krištopans) tāds ministrs mums nebija bijis.”
Andris Bērziņš, ekspremjers, biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” prezidents:
“Nozarei visvairāk vajadzīga stabilitāte un prognozējamība. Matīsa laikā tā bija. Piedevām – maz populisma, daudz atvērtības. Regulāras atklātas sarunas par iespējām un problēmām. Bez neizpildāmiem solījumiem.
Otrkārt – mēs visi esam ieguvēji no viņa laikā augstāk paceltās kvalitātes “latiņas”. Regulāras būvdarbu kontroles ir praktiski novērsušas konkurentu negodīgas spēles iespējamību.
Treškārt – ceļu būves nozare (pateicoties arī ministra aktivitātēm) ir vienīgā nozare Latvijā, kura ir pilnībā apguvusi atvēlēto Eiropas fondu līdzekļus. Arī privātās – publiskās partnerības līdzekļu piesaistē ceļu būve ir līderis.
Kopumā – mēs ļoti rūpīgi sekojam valdības veidošanas procesam un esam ieinteresēti stabilitātes saglabāšanā. “Vienotība” grib reformas (citādi jau nebūtu jaunās premjera amata kandidātes), reformas arī Satiksmes ministrijā. Bet bez zinoša līdera reformu vietā iznāks tikai putra, kuru kārtējam (nākošajam) ministram strēbt. Tādēļ labāka būtu Matīsa atgriešanās.”
Tā, lūk. Teiksiet – slavē ceļu būvnieku “mafija” vien? Nav tiesa. Lūk, Motoklubu asociācijas viedoklis – Aivars Freimanis, prezidents:
“Neesam sajūsmā par līdzšinējā ministra darbu. Vienu mums ļoti būtisku jautājumu (motociklu “pārbūves” noteikumi) viņš atrisināt tā arī nepaspēja. Tomēr jāatzīst – viņš centās, virzība bija. Ministram mainoties, iestrādes pagalam. Laiks pagalam, jo visu būs jāsāk no jauna”.
Teiksiet – pārāk šauri un subjektīvi ieinteresēti? Labi. Te cilvēks, kuram no ministrijas neko nevajag (izņemot labus ceļus un lidmašīnas – kā jebkuram latvietim), kurš – kā pats saka -šobrīd politiskos procesos nepiedalās. Andris Bērziņš, Latvijas prezidents laikā, kad Matīss kļuva par ministru:
“Visu cieņu Anrijam. Sākumā viņš varbūt bija tāds nedrošs un nepietiekami “slīpēts”. Bet auga ļoti ātri. Kļūdas? Šajā ministrijā, kur apgrozās milzu nauda un darbojas milzu spēki, bez kļūdām varētu iztikt vienīgi Dieva dēls… Vajadzīgs laiks, lai visas zemūdens straumes saprastu un tajās prasmīgi peldētu. Bet – atkārtoju – Matīsa izaugsme bija neapšaubāma.Viņam ir potenciāls un nākotne.”
Labi, pietiek par Matīsu. Ne jau par viņu vien te runa (lai gan nenoliedzu, ka bija ļoti patīkami strādāt nevis ar uzpūtīgu ierēdni, bet savstarpējā domu apmaiņā ieinteresētu cilvēku, un vēl patīkamāk būtu tā turpināt). Bet svarīgākais tomēr ir ātra jaunas valdības izveide. Un tādas valdības, kurā paliktu pēc iespējas vairāk iepriekšējā sastāvā pieredzi ieguvušu cilvēku. Un būtu pēc iespējas mazāk politiskas ietekmes sfēru dalīšanas rezultātā ministru krēslos nonākušu nepietiekami kompetentu kārtējā īstermiņa “vadītāju”. Nez vai pievienotajā grafikā redzamais Latvijas satiksmes ministru nomaiņu ritms (22 gados 12 reizes) ir nācis nozarei un valstij par labu.
