Atis Jansons: Satiksmes drošība – bez “ārkārtas” lēmumiem 3
Tā jau cilvēks ir iekārtots – ja reiz tu ej uz visai augstu amatpersonu izsludinātu un apmeklētu “Ceļu satiksmes drošības padomes” sēdi, ĀRKĀRTAS sēdi, kura sasaukta, lai censtos apturēt šī janvāra traģisko negadījumu lavīnu, tad gaidi ĀRKĀRTAS lēmumus, kaut ko nebijušu, neparastu, kādas superzāles pret šo trako epidēmiju (vidēji viena nāve dienā).
Naivais… Nesagaidīsi. Drīzāk kritīsi pesimismā un īgnumā, klausoties, kā Ceļu policija “atklāj Ameriku”. Riepu stāvokli vajagot aktīvāk kontrolēt… Kungi, atļaujiet atgādināt – tieši pirms trim gadiem (gan citas sejas – Zivtiņš, Pāže, bet tās pašas uniformas) šo ābeces patiesību jau “aktualizēja”. Biķerniekos notika vērienīga prezentācija, kurā DBS demonstrēja slīdes, policisti par 4000 latiem iepirktos digitālos protektora mērītājus. Vieni mācīja, otri solīja – sodīsim (pat izmaiņas Administratīvajā kodeksā tika izdarītas un soda punkts par šo grēku ierakstīts), piespiedīsim.
Ei! Kurš trijos gados ir sodīts? Es nevienu tādu nepazīstu. Ja tomēr kāds ir, atsaucieties!
2015. gads. Divriteņa izgudrošanas kārtējais cēliens. CSDP uzdod (piedodiet – rekomendē, padomei ir tikai konsultatīvas tiesības) CP (piesaistot arī CSDD speciālistus) aktivizēt šo tik svarīgo darbu. Lai notiek. Gaidīšu pirmo pārbaudi. Un pārlasīšu “LA” abonētāja, kurzemnieka atbildi uz manu rakstu par labu ziemas riepu nepieciešamību. “Zinu jau zinu… Taču visu iekrāto naudiņu nācās zobārstam atdot”.
Noskaņu neuzlabo arī CSDD prezentācija un priekšlikumi. Braucam par ātru. Vajadzīgi radari. Labi, pieņemsim, ka vajadzīgi. Un noderīgi, ja pareizi izvietoti un lietoti. Bet arī to mēs taču jau vairākus gadus zinām. Kur tad ir tie radari!?
Sodi jāpaaugstina… Arī par to jau gadiem ilgi runāts, bet projekts – pat visai mērens būdams – līdz likuma statusam vēl nav nonācis.
Jāuzlabo vadītāju apmācības kvalitāte. Arī šī tēze nav nekāds jaunums. Nu jau pat ietiepīgākajiem “Eiropas standartu” dievinātājiem un pietiekamības aizstāvjiem lēnītēm kļūst skaidrs, ka Latvijas savdabīgie klimatiskie apstākļi komplektā ar ceļu un autoparka stāvokli prasa citu, augstāku apmācības līmeni. Tāds tikšot izveidots. Labi. Gaidīsim. Droši vien ilgi būs jāgaida, jo noorganizēt mācības tumsā, mācības “sarežģītos ceļa apstākļos” nudien nav ne viegli, ne lēti. Piedevām vēl viena “ilgtermiņa” problēma – līdz šim gatavotā autoskolu pasniedzēju un instruktoru armija pati nav šādiem manevriem sagatavota.
Skaidrs, ka laba autovadītāja izglītība atrisinātu ja ne visas, tad lielāko daļu satiksmes drošības problēmu. Kāds kolēģis žurnālists Anglijā reiz teica tā – šofera profesija nav mazāk sarežģīta vai atbildīga kā ķirurga, ja arī pirmo mācītu septiņus gadus, avāriju būtu ļoti maz pat bez radariem, policijas un ceļazīmēm. Viedi vārdi. Taču pat Anglijā nerealizējami.
Sajūsmu padomes klausītājos, protams, neraisa arī ceļu uzturētāja (LAU, V.Kononovs) īsais ziņojums un skopās atbildes uz jautājumiem. Taču – ja tomēr neesam ne naivi, ne pārlieku skeptiski – te vismaz ir skaidrība. Kuru gan plašas publikas skaļākā daļa parasti nepieņem. Ceļu kaisīšana ir dārgs process. Un valsts (mūsu visu) naudas Kononova vadītajam uzņēmumam atvēlēts tik, cik atvēlēts. Traģisko notikumu atbalss – “preventīvā kaisīšana” – ar šo budžetu iespējama tikai uz A un A1 kategoriju ceļiem (kopā tie ir ap 3000 km no pavisam 20 000 km valsts ceļu) divreiz dienā. Jau šādā režīmā līdz 26. janvārim iztērēti septiņi miljoni no visam gadam (arī vasarai, arī bedrīšu lāpīšanai utt.) atvēlētajiem 60 miljoniem. Vairāk mēs nevaram, saka Anrijs Matīss, solot gan vajadzības gadījumā papildinājumu prasīt no valdības. Neticu, ka šī prasība varētu tikt izpildīta. Tā vien izskatās, ka arī pats ministrs netic…
Ko ceļu ziemas apstrādē iespējams uzlabot, neprasot papildu līdzekļus? Vienkārši – kaisīt tikai tur, kur tiešām nepieciešams. Šai atziņai seko viens labs un konkrēts padomes lēmums – papildināt, modernizēt LVC meteoroloģisko staciju tīklu, lai operatīvi iegūtu informāciju kaisītāju darbības koriģēšanai. Tas prasīs aptuveni trīs miljonus eiro trijos gados. Pirmais trijnieks, ņemot vērā sekojošos iespējamos ietaupījumus, nav briesmīgs. Otrais gan. Efektu tātad vēl ilgi jāgaida. Tomēr – informēt viens otru (arī ceļu uzturētājus) par ļoti sliktiem apstākļiem (nepiesārņojiet tīmekli ar sīkumiem un muļķīgiem jociņiem!) iespējams jau tagad. LVC turpina sadarbību ar mobilās aplikācijas WAZE veidotājiem, iezīmējot kartē sliktākā stāvoklī esošus ceļus. Jūs varat informāciju papildināt, precizēt un skatīt savā telefonā vai planšetdatorā. Tikai apstājieties gan, pirms atņemat pirkstus stūrei un bakstat tos ekrānā…
Otrs labs un ilgi gaidīts lēmums – LVC veidos (jau veido) savu satiksmes negadījumu ekspertu grupu. Sen zināms, ka ne ceļu policijas, ne CSDD datu apkopojumi plašu un detalizētu katra konkrēta smaga negadījuma cēloņsakarību ainu nedod. Tādēļ publiski amatpersonu ziņojumi (šī padome nav izņēmums) pilni ar gauži jau apšaubāmām “statistiskām” spekulācijām. Operatīvā informācija, kuru CP ik dienas nodod mediju rīcībā, pārāk lakoniska un trūcīga. Šos trūkumus nu iecerēts labot ar jauniem spēkiem un, ceru, plašāku informāciju saņemsim arī mēs visi, jo šos pētniekus mazāk ierobežos “izmeklēšanas noslēpumi” un cita iekšlietu struktūru specifika. “Saņemsim” – diemžēl atkal nākotnes forma. Tūlītēju efektu dodošu ārkārtas lēmumu nav.
Padome izklīdusi. Skatos ilgtermiņa laika prognozi (februāris – gandrīz janvāra kopija, ar tām pašām neskaitāmajām, slidenajām pārejām no plus uz mīnus) un cenšos sacerēt īsu no valdības lēmumiem neatkarīgu drošības programmu braucējam, kura riepas ir tādas, kādas nu ir, kurš mācījies vecā parauga autoskolā (un raibā dzīvē), uz kuru joprojām ļoti reti šauj radari… Sev un tev, tātad. Un neko labāku par vienu no trim vecajiem, labajiem vēl pagājušajā gadsimtā rallistu pulciņā tapušajiem ziemas likumiem nevaru izdomāt. Optimisma likums.
Rāmu garu! Asa un nervoza rīcība, kas vasarā tikai izkaisītu pa salonu iepirkumu maisiņus, ziemā var būt liktenīga. Tikai nejauciet optimismu ar izklaidību vai pašpārliecinātību. Viens nāk kā vējš un iezveļas pie stūres kā dīvānā pie televizora. Aiziet uz nebēdu! Cits, vēl aizdedzes atslēgai nepieskāries, aizsprādzē siksnu. Viens drosminieks un meistars? Cits gļēvulis? Tikai otrajā plānā siksnām ir sakars ar avārijas iespējamību. Pirmkārt, tās ir nopietnības simbols. Es ar šo apliecinu, ka turpmākās stundas vai minūtes vadīšu visbīstamāko (arī skaistāko, protams!) cilvēces izgudrojumu un uzņemos pilnu atbildību par savu un līdzpilsoņu veselību, dzīvību un mantu. Klikš! Un tikai tad starts.
Izdzeniet beidzot no savām smadzenēm pretenzijas pret citiem, pret sliktiem ceļiem, pret riebīgo laiku. Izbeidziet sūkstīties, dusmoties un meklēt vainīgos. Tā vietā mierīgi novērtējiet apstākļus, savu un sava auto sagatavotību un brauciet tā, kā šis komplekts atļauj. Vai nebrauciet nemaz. Pēdējais variants tiešām ir vispiemērotākā (un nez kāpēc absolūti ignorētā) rekomendācija tad, ja braucēja prasme knapi pamatskolas līmenī, ja labām riepām naudas nav pieticis, bet šķīst un kūst, salst un snieg. Palieciet taču mājās! Neceriet un neprasiet, lai mūsu ceļu kopēji paveic neiespējamo. Nepaļaujieties uz brīnumu un sargeņģeli. Varbūt viņam šonakt cits darbiņš darāms.
Tātad – rāmu garu un vieglu roku! Nav pretīga laika, nav riebīgu ceļu. Ir tikai katriem apstākļiem un tavām spējām atbilstošs ātrums. Vissliktākajos gadījumos tas būs līdzīgs nullei. Arī tad nav iemesla izmisumam – katrs putenis reiz beidzas, migla izklīst, palīgs agri vai vēlu ierodas.
