Atis Jansons: Rīgas bruģa purvs un tā bridēji 2
Mazliet tāds komisks un pārspīlēts tomēr iznācis tas jandāliņš ap ielu remontiem un 1. septembri. Nu, aizbraucām taču līdz skolām un darbam. Un sastrēgumi šajā dienā bijuši vienmēr…
Daudz nesmukumu? Ir. Piemēram Rīgas saimnieku apgalvojums, ka nu vismaz Brīvības iela esot “pabeigta”. Pabraukt jau kaut cik var. Bet kājāmgājējs vietām spiests uz brauktuves kāpt. Braucējam gluži šokējoši ir kontrasti starp supergataviem posmiem (pie valdības mājas) un ielāpiem dažus kvartālus tālāk. Un nemaz nelabotiem kilometriem arī.
Bet pabraukt taču var. Ko čīkstiet? Vai tad jau sen neesat pieraduši, ka kaut cik jēdzīgu, acis un sirdi priecējošu kārtību un sakoptību (par Brīvības ielas cienīgu perfektumu nerunājot) no šīs Rīgas sagaidīt nav iespējams. Bruģi nemāk ieklāt? Pat zāli pļaut nemāk. Negrib. Laikam izcenojumu ciparu skaits nav pietiekams. Nav nemaz tālu no centra jābrauc, lai smilgas būtu līdz ausīm. Nomalēs esam sasnieguši Marokas un Dominikānas līmeni. Kleistu iela, piemēram. Tās kreisā (ja no Imantas uz Bolderāju braucam), pilsētai piederošā puse ar nokaltušajiem kokiem jau der šausmu filmu fonam. Pašā Bolderājā, kura pirms dažiem gadiem tika krustām šķērsām izrakāta, Eiropas līmeņa kanalizāciju būvējot, tāds sīkums kā apzaļumošana (uzrauga RD Satiksmes departaments, tas pats, kurš par jucekli centrā esot atbildīgs) tā arī netika pabeigta. Un nekārtīgākie tur ir nevis privātie, bet pašai RD piederošie toreiz traktoru izbraukātie un kopš tā laika nepļautie zemes gabali, kuros nu jau ne tikai gliemeži, laputis un cita sīksērga, bet pat viena otra čūskiņa jūtas omulīgi. Un rāpjas caur žogiem privātās un sakoptās teritorijās. Kaimiņš jau meklē advokātu, kas gatavotu prasību tiesai par materiālu un morālu zaudējumu kompensācijas piedziņu no mīļotās pilsētas… Buļļupes krasta citādi gluži vai idilliskās starpkrūmu nišas ir pieķēzītas mēslu čupām, kuras turp tiek vestas (grēks, protams, kuru normāls pilsonis kategoriski nepieņem) arī tāpēc, ka normālu, visiem piejamu (kaut par maksu) atkritumu savākšanas tīklu RD noorganizēt nespēj. Pierodam…
Labi. Atpakaļ uz centru. Pret Brīvības ielu prasības citas. Tā ir simbols. Tā ir mūsu vizītkarte. Un tādēļ tikai izcila humora izjūta ļauj smaidīt par cirku, kurš šeit (un vēl daudzviet) sarīkots ne tik daudz ar ielas asfaltu (kuru mūsu lielceļos rūdītie ceļinieki klāt tomēr māk), cik ar ietvju un ēku iebrauktuvju bruģi. Modes materiāls. Labs materiāls. Nav būtiski dārgāks un ir ekoloģiski tīrāks par asfaltu. Pieļāvīgāks remontiem arī, ja nākotnē vajadzēs kaut ko zemē ierakt (vai no tās izrakt), kā pilsētas sarežģītajā komunikāciju saimniecībā nereti gadās. Ērtāk lietojams šaurībā, kur smagā asfaltēšanas tehnika nevar ne iebraukt, ne manevrēt.
Bet – tā ātra un kvalitatīva ieklāšana nebūt nav uzdevums, kuru spēj paveikt katrs no darba biržas šurp uzaicinātais neveiksminieks. Nav prasme, kuru var apgūt vienā dienā vai nedēļā. Katrs latviešu saimnieks, kuram rokas, kā saka, no pakaļas neaug, kuru dzīve spiedusi savā mājā un pagalmā mēģināt paveikt ko agrāk nedarītu, apstiprinās, ka pirmais piegājiens reti ir veiksmīgs. Bet Rīgā šādus diletantu eksperimentus pašlaik redzam ik uz soļa. Pa Brīvības, Barona, Lāčplēša ielu nomalēm mokās veči, kuri pat lāpstu rokā agrāk, šķiet, nav turējuši. Un rezultātus redzm. Baidos, ka skatiņš būs vēl skumjāks nākamajā pavasarī, kad šos “meistarstiķus” būs pacilājis un pašķobījis ūdens un ledus.
Kā varēja nopietni uzņēmēji uzņemties paveikt nepaveicamo? Kā varējām nonākt līdz gluži anekdotiskiem publiskiem stāstiem par stihisko nelaimi, kuru nu novēloti (un bezcerīgi) mēģinām glābt. Vai “Binders” un “A.C.B” jau iepriekš nezināja, cik daudz pietiekamas kvalifikācijas strādnieku ir viņu rīcībā? Neticu. Acīmredzot RD argumenti, ar kuriem tika panākta viņu iesaistīšanās šajā avantūrā, bija spēcīgāki par tehnisko un tehnoloģisko loģiku.
Un vēl. Gauži žēlīga šovasar bija Rīgas ielu remontu organizatoru sabiedriski informatīvā darbība. Jau pirmā plāksne Valdemāra ielā, kad iebrauc centrā no Vanšu tilta, piedodiet, ir skaidrojošas impotences paraugs. “Brīvības ielā satiksme ierobežota”. Ko tas nozīmē?! Kurā no 10 kilometrus garās ielas posmiem? Cik ierobežota? Kādas ir apbraukšanas rekomendācijas? Nav. Un sākas improvizācijas. Braucu cauri pilsētai uz Baltezeru. Pa Brīvības ielu. Veselu stundu. Atpakaļ nospriežu pamēģināt ceļu caur Mežciemu. Un iekuļos Juglas ielā, kura nav ātrāka par Brīvības. Brīdinājumus nesaredzēju. Un beidzot zaudēju humora izjūtu. Sadusmojos. Kas nepašaubāmi ir sliktākā no haotisko remontu piedevām.
