Atis Jansons: Pasmaidi, vecīt, jeb Kāpēc tik ļoti tracina Rīgas satiksme 7
Nu ko jūs baraties par tām Nila revolūcijas velojoslām, ko īgņojaties? Esiet taču beidzot moderni, esiet zaļi, esiet entuziasti un sapņotāji! Un – galvenais – humora izjūtu nezaudējiet. Bez tās projekta autoru ievārītajā biezputrā neiztikt.
Būs taču forši. Ne tūlīt, pēc gadiem desmit, varbūt 20… Skat, Elizabetes iela 2030, kurā Mārtiņš Rītiņš vairs šobrīd paelpot nevarot (TV raidījums “Zebra”), nu ir dzidra kā Moricsalas rezervāts. Piecas velojoslas, neviena riebīgā, dārgā, izšķērdīgā, bīstamā, smirdīgā auto. Ne stāvoša, ne braucoša. Nekādu metāla būru, kuros slēpjas naidīgi, ļauni ģīmji. Minu pedāļus, uzsmaidu un rādu īkšķi Mārtiņam, sveicinu nu jau arī sirmu Krišjāni Peteru, kurš šo brīnumu sendienās Nilam palīdzēja dzemdēt. Sveicinu divriteņu kultūras frontes azartiskos cīnītājus Viesturu Silenieku un Tomu Kokinu… Neko ātri gan brauciens neiet, jo kopš pērnā gada limits “20” nomainīts uz 8 km/h – pārāk daudz šajā burzmā bija masveida kritienu un traumu. Pavisam tīrs, ja tā godīgi, tas gaiss jau arī nav. Sviedru smaciņa, kāda ražena atrauga, kāds, piedodiet, purkšķis. Bet tas ir nieks. Es smaidu. Progress ir dižens. Nāk mākonis, bet man nav pat jāapstājas, kā pirms gadiem 10, lai uzvilktu lietus prezervatīvu (laba plēve bija, taču tāda drusku smieklīga), tagad ir mobilā aplikācija „stop rain”, kas manu biznesa uzvalku un kurpes ietin neredzamā nano turbo 4D čaulā… Komforts. Pie Rīgas domes vienkārši krauju braucamo lielajā kaudzē (neviens tos jau sen nezog, jo šādu pirmās nepieciešamības preci visos lielveikalos dod par velti) un eju pateikt paldies tiem, kuri brīnumu izauklēja. Un piedalīties projekta nākamā posma apspriešanā.
No garajām Brīvības, Valdemāra, Čaka ielām vajag novākt pēdējos dinozaurus – elektromobīļus. Pa tām turpmāk iesim kājām (“stop rain” mums jau ir). Kājām ir vēl labāk nekā ar divriteni – drošāk, mazāk sviedru, nekādu metāla ražotņu un lūžņu. Lai mazāk soļojams, pilsētai jāatrod platības komfortablu dzīvojamo alu būvei – tajās vējš nepūtīs, mazāki būs apkures izdevumi un sārņi (skan replika – kokos dzīvot ir vēl dabiskāk!)…
Labi. Pietiek ampelēties. Braucam (ar auto) atpakaļ šodienā. Un šodien Elizabetes un Lāčplēša ielā ir pavisam nopietnas ziepes, kuras ievārījuši nākotnē lēcēji. Jo esošo situāciju pietiekami rūpīgi un kompetenti neizpētīja, padomu citiem neprasīja. Skaistas nākotnes vārdā vienkārši novilka strīpas. Atņēma metru ielas platuma (šķietams nieks) vēl neiznīdētajiem auto, atdeva divriteņiem. Pietiks pirmajiem ar vienu joslu.
Ja tā būtu vienkārša taisne, iespējams pat pietiktu. Bet te ir krustojumi. Un ja vienā, atlikušajā joslā apstājas kāds, kuram vajag labo (Lāčplēša ielā arī kreiso) pagriezienu, kuram nu vairs nav kā agrāk jāpalaiž tikai gājēji, bet arī jāmēģina spogulī saskatīt iespējamais riteņbraucējs – nav vairs pat vienas netraucētas joslas. Ir mazkustīgs “korķis”, kurš pieķēza gaisu ar izplūdes gāzēm vismaz trīskāršā daudzumā, kurš piesārņo smadzenes ar negatīvām emocijām, kurš ir bezjēdzīgs un kaitīgs.
Kur mana humora izjūta? Paslēpās. Esmu nikns. Varētu pasmaidīt, ja vismaz kādu laimīgu nākotnes braucēju ieraudzītu. Nav viņu. Šķērsojis Valdemāra ielu, atrodu robiņu stāvvietā aiz Skolas ielas un nosēžu stundu. Trīs riteņbraucēji aizbrauc pa pustukšo ietvi kreisajā pusē, trīs draiskojas Esplanādē, uz jaunās takas kustības nav. Līdzīgus rezultātus, skaitot citā laikā, te ieguvuši arī jau pieminētās „Zebras” Pauls Timrots, eksperts Oskars Irbītis, mans kolēģis Guntars Pulss. Nav nākotnes cilvēki šo maršrutu atraduši, nav pieraduši? Gandrīz trīs mēneši vislabākā gadalaika bija pierašanai. Bet te vienkārši nav uz kurieni braukt, te joprojām ir nedrošāk kā uz ietves vai parkā, tādēļ nez vai rudens dzīvību nesīs. Arī ziemā joslas neaizskaramību ievērosim, nākošgad eksperimentu ar autobraucēju nerviem turpināsim?
Ja idejas bīdītāji būtu pietiekami analītiski un paškritiski, tieši viņiem vajadzēja šādu uzskaiti veikt un godīgi atzīt: kļūda (kādas, nākotnes iespējas pētot, nav nekas neparasts vai apkaunojošs). Tad aizkrāsot neveiksmi, nevis turpināt to izvērst Lāčplēša ielā, kurā esošā divriteņu kustība nav blīvāka.
Rīgas domes Satiksmes departamenta tēze – divriteņa popularitāte augs, uzlabojoties infrastruktūrai – ir gluži pareiza, taču „šaut tik tālu priekšā”, turklāt uz tradicionāli populāru satiksmes līdzekļu lietotāju rēķina, nav godīgi pret lielāko pilsoņu daļu.
