Atis Jansons: Mazāk niknuma labajā kājā, vairāk prāta paurī 13
Kādā “preses relīzē”, kuru pagājušajā nedēļā izplatīja savdabīgas auto vadītāju aptaujas autori un kāri tiražēja visas iespējamās drukātās lapas un ekrāni, teikts – tikai septiņi procenti ātruma limitus ievērojot vienmēr un visur. Citi eksaktāki avoti (LVC uzskaites punktu dati, piemēram) gan tik bēdīgu ainu (vismaz ārpus pilsētas) nerāda, tomēr arī viņu tabulās zem “90” ir mazāk nekā puse kustības dalībnieku.
Kāpēc tā? Morāls pagrimums un nihilisms? Daļā no ātro manevriem manāmi arī tādi simptomi. Taču vairums pārkāpēju tā brauc tāpēc, ka būt absolūti lojālam Latvijas ceļos ir grūti.
“Atļauto ātrumu” pārsniegšana diemžēl nav pīpēšana, kuru – lai cik grūti tas arī nebūtu – principā tomēr iespējams atmest ar vienpatņa individuālu apņemšanos, saņemšanos un piepūli. Jaunajam un vārīgajam nepīpētājam taču neviens tā gluži bezkaunīgi un tieši nāsīs dūmus nepūš. Bet man, šodien tik apzinīgam un kārtīgam, garām brauc, uz kurpes spļauj, uz galvas d… Mani aplaupa gaišā dienas laikā, un ir gluži pretdabiski prasīt no viena normāla vīrieša, lai to visu paciešu. Es sadumpojos, un lavīna veļas tālāk…
Pārāk plaši izplatīts ir pieņēmums (un nu jau daudzu konsekventas rīcības programma), ka tavs lielais ātrums ir tikai personisks risks, gar kuru citiem nav nekādas daļas. Pat nerunājot šoreiz par tiešajām briesmām, kuras tava iespējamā kļūda lielā ātrumā var radīt citiem braucējiem, gājējiem, dzīvniekiem un stabiem. Vissliktāk, ka aizmirsts, katrā kilometrā ignorēts tiek fakts – braukt ievērojami ātrāk par atļauto vai plūsmas vidējo ātrumu (vismaz vietās, kur neesi uz ceļa viens) nozīmē pārkāpt sabiedrības vienošanos par satiksmes pamatprincipiem, piesavināties pārākuma iespējas jebkurā manevrā. Un šis nav mistisks un miglains laupījums no nekurienes vai negodīga bagātnieka kabatas. Tu atņem man. Nevis palūdz vai palienē, bet pakamp. Un vēl spīdi pārākuma apziņā…
Tipiskākais piemērs.
Es (gandrīz lojāls – 100 km/h cenšos daudz nepārsniegt) panāku “lēno” (85 km/h). Ir pretī braucoši traucēkļi, diezgan tāli gan, tomēr ar ātrumu starpību tikai 15 km/h apdzīšana prasa prāvu laiku atrasties kreisajā joslā. Tādēļ ar mērenu distancīti, kura vajadzīga gan drošībai, gan paātrinājumam, kad sākšu apdzīt, iekārtojos “astē”. Pienāk mans laiks, bet spogulī parādās “ātrais” (150 km/h?) un likumīgu iespēju atņem… Gluži iespējama ir situācija, kurā ātro sarodas tik daudz, ka vienam miera mikam izredžu vispār nav un viņam tiek atņemts pat lojālais limits. Ļoti izplatītas ir ļoti ātro kļūdas situācijas un distanču novērtēšanā, kas beidzas ar viņu ekstrēmas bremzēšanas eksperimentiem manā deguna priekšā un spraukšanos teritorijā, kura pieder man. Iespraucies šķirbā, pats “ātrais” kļūst lēns, apdzīšanas sagatavošanai nu spiests atkāpties, atjaunot distanci, un te – likteņa ironija – viņu “paķer” un atpakaļ atspiež cits fiksais. Esmu jau trešais rindā uz apdzīšanu… Murgs, ne brauciens.
Lai cik dīvaini tas būtu – laupīt ir viegli un visai droši. Izredzes “noķert radaru” minimālas, kāds taču pamirkšķinās. Vai WAZE ekrāniņā zila cepure parādīsies. Braucot ātri, braucot ĻOTI ĀTRI, es esmu mobilizēts, labi “iesildījies”, gatavs zibenīgai rīcībai, apmierināts ar sevi, galu galā. (Velkoties astē, snaužu un pukojos.) Man nav pusi sava laika jāblenž spoguļos, mēģinot novērtēt katra sekotāja ātruma pārsvaru un agresivitātes pakāpi. (Aizmirst spoguli gan nedrīkst pat pie 150, jo te jums nav kaut kāda štrunta bailīgo Austrija…) Manas apdzīšanas prasa nevis 30, bet trīs vai piecas sekundes. Es varu tās iekārtot tuvāk kalnu galiņiem, jo es paspēšu pārredzamajā zonā. Lojālais nepaspēs. Lojālais nevar apdzīt līkumā, jo viņa manevru lēnums neļauj izmantot ceļa pārskatīšanu pa apdzenamā labo pusi. Lojālajam ir netīrs vējstikls un lukturi, jo viņš daudz vairāk un ilgāk atrodas šļakatu vērpetēs. Viņš ir sabradāts, melns un maziņš, un, Merfija visvareno spēku bīdīts, modrību zaudējis, piedevām biežāk nekā “sportisti” trāpa pilnīgi tukšā vienvirziena ielā izliktajās radarlamatās, kuras fiksē 62 km/h…
Ātrais aizbrauc tālēs zilajās. Par to “laupīšanu” – te ir divi varianti. Var morāles nianses tā maigi aizmirst un ignorēt, turklāt sirdsapziņas mierināšanai reizēm un pa laikam uzvesties arī pieklājīgi. Tā dara vairums kolēģu. Brāļi laupītāji… Ar viņiem es spēju saprasties un sadzīvot.
Sliktākā iespēja – nekādas brālības. Pārākuma uzsvēršana, pašpārliecinātība visaugstākajā pakāpē, īsts sadisms, kurš smird pat caur tumšiem stikliem. Arī sastopams ik uz soļa, un ir visemocionālāko konfliktu iemesls. Es redzu, ka šie riebekļi brauc uz svešu baiļu rēķina. Un, saprotot savas rīcības neprātību, atceroties par “otru vaigu”, reizēm tomēr neizturu un ar īsti šādai kompānijai piemērotu dzīvniecisku baudu pieveru tās durtiņas, pa kurām bandīts gribētu iespraukties. Un tad viņš bremzē izmisīgi un tizli, izspēlē padibeņu gājienu – brauc virsū, provocē avāriju, kurā būtu jācieš ir arī man… Labāk nesākt, jo beigu beigās es tik un tā piekāpšos, es nespēšu iet līdz bleķu vai purnu sišanai, bez kuras viņš neapstāsies.
Ar tiem, kuri cilvēka ģīmi nav zaudējuši, sadzīvosim. Kopīgi mēģināsim saprast, ka ķīviņš par ātruma dotajām priekšrocībām moderna tehnikas laikmetā nevar būt bezgalīgs. Citādi 120 pieveic 100, 150 pagrūž malā 120 un ir liels, kamēr neierodas 200… Nav ne robežu, ne perspektīvas un, tā turpinot, kļūstam tik “cilvēcīgi”, ka par vainagiem ceļmalās smīnam – tā viņiem vajadzēja…
Nevajadzēja jau vis. Mazāk niknuma labajā kājā, vairāk prāta paurī un miera sirdī gan būtu derējis. Bet ievērot limitus tiešām ir grūti. Un šī piepūle nebūt negarantē drošību, jo lojālie biežāk nekā ātrie ilgu laiku atrodas kustīgu satiksmes sastrēgumu, “vilcieniņu” zonā. Un blīva plūsma (sevišķi kopā ar Latvijai tik raksturīgo distanču ignorēšanu) palielina sadursmes iespējamību straujāk (kāds amerikāņu satiksmes pētnieks pat apgalvo – pieckāršojot) nekā vientuļš virslimitu ātrums labos ceļa un laika apstākļos.
