Atis Jansons: Kas veido traģisko statistiku? 1
Redaktori saka – par gandrīz jau 200 šīgada satiksmes nelaiķiem vajagot rakstīt, pateikt – kāpēc, pateikt, ko darīt.
Var jau vēlreiz. Lai gan viss būtiskais šajā jomā jau sen uzrakstīts. Tikai līdz vajadzīgajām ausīm kaut kā nav nonācis.
Un nav jau tā, ka “vajadzīgās ausis” būtu tikai tālās nomalēs, neizglītotas, no “sliktiem sabiedrības slāņiem”. Jaunākais (hronoloģiski) kurlais mūsu brīnišķīgajā valstī atradies izlases simtniekā. Saeimas deputāts var braukt šmigā (nevis ar sadzīves kļūdā iespējamām 0,6-0,7, bet apzinātām, nopietnām 1,4 promilēm). Un ne tikai braukt, bet pēcāk izaicinošu ģīmi TV un cietuma kamerām rādīt, par tautas uzticību muldēt. Ja tā dara premjeres, iekšlietu un satiksmes ministru “neizslēdzams” partijas biedrs – kādu statistiku jūs gaidiet?!
Kādu statistiku var gaidīt valstī, kurā, trūcīga finansējuma apstākļos, ceļu policijas ekipāžas pat galvaspilsētā kļuvušas par antikvāru retumu? Zilās bākugunis mirkšķina vien augstus viesus eskortējot vai avāriju vietās, protokolu rakstīšanas laikā. Augstākais kontroles sasniegums decembrī ir viens jauns fotoradars, kurš novietots Jūrmalas apvedceļa vietā, kur visi jau tāpat brauca visai rātni – vai nu pēc pilsētas burzmas vēl neieskrējušies, vai arī Ventspils šosejā jau tvaiku izlaiduši…
Teju puse bojāgājušo ir gājēji. Parasti bez atstarojoša vai vismaz gaiša apģērba. Kurli pret kampaņām. Vieglprātīgi, varētu pat teikt – stulbi. Bet vai tāpēc nost sitami? Latvijā (iespējams, tieši kā atstarotāju kampaņu “blakusprodukts”) dziļi iesakņojusies rullēšana tumsā ar “atļauto” ātrumu 90 (+10 vai pat 20) un tuvajām gaismām. Redzamība skaidrā laikā – ap 50 metriem (ja lukturu stiklus esi regulāri slaucījis). Apstāšanās ceļš pat uz sausa asfalta – vismaz par metriem 10-20 lielāks. Kādu statistiku varam sagaidīt?
Nupat pa kreiso (pareizo) ceļa malu ejošu cilvēciņu noblieza apdzenošs smagais. Policijas komentārā, protams, pieminēts vestes trūkums. Bet nav ne zilbes par to, vai profesionālis pie stūres ir vai nav savlaicīgi ieslēdzis tālās gaismas. To jādara (labas prakses likums) jau blakus apdzenamajam. Nevis kaut kad vēlāk, jau savā joslā. Sadzirdējāt? Darīsiet tā?
Vadītāju (ne)meistarība no valsts puses joprojām nekādā veidā uzlabota netiek.
Bet vairāk nekā puse no braucošajiem upuriem nav stūrētāji. Pasažieri. Ļaudis, kas braucēja vai braucamrīka atrašanos riska zonā neievēroja vai ignorēja. Un, laimīgi, ka kārotajā vietā nonāks, ka par skaistu braucienu papriecāties dabūs, liktenīgajā karietē sēdās. Es neaicinu (pats ciest nevaru, ja kāds to dara) kustībā iejaukties šofera darbībā ar padomiem vai aizrādījumiem. Tas nelīdz, tas tikai rada lieku spriedzi. Priekšlikums – esiet lakoniski un skarbi. Ar tevi nebraukšu! Vai – apstājies, es iešu kājām! Apmēram tā, šķiet, izdarīja viens no gada traģiskākās ekipāžas (Nītaure). Laimīgais? Bailīgais? Nē, gudrais.
Par stūrētājiem. Lai tie radari cīnās ar formālo limitu neievērošanu. Par skādi jau nenāks. Bet tavs uzdevums jebkurā situācijā ir atrast ātruma slieksni (iespējams, daudz zemāku par limitiem), kuru pārkāpt nedrīkst. Vērtēt redzamību, vērtēt saķeri (izcili grūti šādā melnā ziemā). Redzēt plaši. Braukt ļoti lēni tur, kur apkārt nav krūmeļi vai tīrumi, bet ir, piemēram, uzbērums un upīte (Garoza 2014., Krāslavas novads 2012.). Vai resni koki (Nītaure 2014.).
Nobraukšana no ceļa vai kūlenis paši par sevi nav nāvējoši bīstami. Atļaujos minēt, ka šādi gadījumi Latvijā ir daudz biežāki, nekā rāda statistika. Par tiem neziņo, to niecīgās (relatīvi) sekas likvidē pašu spēkiem. Varu atzīties, ka manā biogrāfijā ir trīs šādi, policijas (toreiz autoinspekcijas) nefiksēti “jumtiņi”. Visi diezgan tālā un ar autosportu saistītā pagātnē. Visi bija mīksti, fiksi baulējami un špaktelējami. Par ko slavēju likteni. Jo tajā sniegotajā pļavā varēja būt arī pamests caurtekas grods. Tad es, iespējams, te tā gudri nerakstītu…
Tie, kas ar ātruma risku spēlējas profesionāli, ar drošības karkasiem un plecu siksnām un kaskām bruņoti, to nedara “uz dullo”. Ātrumposmu stenogrammas (līkumu un taišņu apraksts) daudzi no viņiem papildina ar zīmīti “!” (lasa – bīstams!) arī vietās, kur nenoturēšanās uz ceļa klātnes var būt nāvējoša. Mūris, simtgadīgs ozols, laukakmens. Un ūdens. Vaļējs vai aizsalis, tas trieciena spēku gan mazinās, bet ļoti iespējams, ka kokpitu padarīs par nāvējošu slazdu. Durvis atvērt nevar, stiklus izsist ar plikām rokām arī ne. Ja tuvumā nav izdomas bagātu un drosmīgu glābēju – tā ir pēdējā pietura…
Svētki nāk. Celsim glāzes, kad auto garāžā! Braukšana ar deputāta fiksētajām promilēm, manuprāt, būtu kaut cik attaisnojama vien gadījumā, ja vietā, kur ātri nevar ierasties palīdzība no malas, kāds pēkšņi gūtu dzīvībai bīstamu traumu. Vai kāda dzemdētu. Un šis auto ar šo pilotu būtu vienīgā evakuācijas iespēja. Citādi – tā ir krimināla izlaidība.
Balta ziema nenāk. Brauksi melnā tumsā. Gājēji, par spīti aicinājumiem “vestoties”, būs arī neredzami. Tālās gaismas, kad vien iespējams! Visu ceļu viss melnais ledus nekavējoties iesālīts netiks. Slīdēs arī labi apriepoti un jauni auto. Šie ir ceļu apstākļi, ar kuriem pat modernākās “stabilitātes kontroles” reizēm netiek galā. Laiks, kurā “atļauto” ātrumu priekšā nepateiks neviens. Bet tu vari to atrast. Pats. Par visu atbildīgs un gudrs. Ātrs labos apstākļos, trīskārt piesardzīgs un šķietami bailīgs un smieklīgi lēns, ja kaut mazākais pamats šaubām par drošību.
