Atis Jansons: Kā atrast riepas piesārņotā okeānā? 1
Runa nav par kādu no vecajām sālsūdens dižjūrām, bet gan gluži vai fantastisko cilvēces izgudrojumu, kurš 29. oktobrī svinēja tikai 45. dzimšanas dienu. WWW. Gluži vai bezgalīgu informācijas krātuvi, kurā varot atrast visu.
Vai tiešām var? Nepretendējot uz universāla eksperta – erudīta statusu, mēģināšu paklikšķināt vienā nozarē, kurā jūtos pietiekami stiprs un pieredzējis. Satiksmes drošība? Vēl par plašu… Ņemu vienu, riepu maiņas laika “slidenāko” jautājumu. Ja man (diemžēl) nav četru jaunu ziemas riepu, kur likt divas labākās? Priekšā vai aizmugurē?
Še mums dažas “gugles” izmestas atbildes (pasarg’ Dievs kādu no tām dzert kā tīra ūdens malku).
www.topriepas.lv konsultants:
– Speciālisti zina, ka no sezonas uz sezonu riepas maina vietām – tās, kas iepriekšējā gadā bijušas uz priekšējiem riteņiem, liek aizmugurē, un otrādi. Svarīgi, ka labākās riepas atrodas priekšā.
Pirelli keypoint jautājumi un atbildes:
– Ja es vēlos mainīt tikai divas riepas, tās būtu jāmontē priekšpusē vai aizmugurē?
– Tas ir atkarīgs no automašīnas velkošās ass. Jaunas riepas montē uz velkošās ass, lai viss komplekts kopumā nodiltu vienmērīgi.
Sava tires com:
– Viena no grūtākajām situācijām, kad jāsavalda automašīna ir tad, kad izslīd auto aizmugure.. Šādā situācijā pat pieredzējušiem braucējiem ļoti viegli zaudēt kontroli pār automašīnu. Ja bremzēšanas laikā izslīd priekšējie riteņi, tas neietekmē auto vadāmību tik lielā mērogā, kā pie izslīdošas automašīnas aizmugures.
Tieši tādēļ gan auto ražotāji, gan riepu ražotāji rekomendē mazāk novalkātās vai jaunās riepas uzstādīt automašīnas aizmugurē, nevis priekšā, neņemot vērā piedziņas veidu.
Viss skaidrs?
Skaidrs ir tikai tas, ka praktiski vienīgie publiskie konsultanti WWW okeānā ir tirgotāji. Un es viņiem neticu. Divu iemeslu dēļ.
Viņi ir peļņā ieinteresēta puse. Viņi ir gatavi simtreiz atkārtot absolūto, tendenciozo muļķību par “vasaras riepām, kuras jau plus 7 grādu temperatūrā zaudē saķeri”. Tādēļ jums jau rīt esot jābrauc ar mīkstajām skandināvu “frikcijas” riepām. Un nākamgad atkal jāpērk tādas jaunas.
Viņi lielākoties ir jauni, uz sportisku braukšanu tendēti, turklāt auto kustības fizikā vāji izglītoti. Viņi tiek mācīti pārdot, un riepu zinātnes fakti viņu semināros pakārtoti primārajai interesei. Man pirms dažiem gadiem kā “Auto akadēmijas” lektoram iznāca piedalīties kāda diža riepu ražotāja darbinieku apmācībā. Šie bija izlēmuši pieaicināt neatkarīgus skolotājus. Un vairāk to nav darījuši, kaut privātās sarunās manus un manu kolēģu secinājumus vadošais personāls uzklausīja ar patiesu interesi, pat sajūsmu, daudz pierakstīja. Darbam, sekojošai piemērošanai “pareizai profesionālai apmācībai”.
Neticu tirgotājiem…
Kur meklēt labu padomu un skaidrojumu? Oficiāli par satiksmes drošību atbildīgu iestāžu “saitos”? CSDD lapā šoruden par riepām nav ne vārda. Valsts policijas (VP) adresē (vp.gov.lv) sadaļā “Ceļu satiksme” ir apakšzars “Drošības padomi”. Riepas nav pieminētas, bet divus citus fragmentus te var lasīt kā anekdotes.
“Bremzēšana
Nav jāveic bremzēšana bez nepieciešamības. Kļūdains uzskats ir tam, ka nospiežot bremžu pedāli automobilis apstāsies ātri un virzīsies mums nepieciešamajā virzienā, inerces rezultātā ar nobloķētiem riteņiem tas virzīsies taisni un nebūs vadāms.
Distances ievērošana
Ceļu satiksmes noteikumi nosaka – transportlīdzekļa vadītājam, atkarībā no braukšanas ātruma, jāizvēlas tāda distance, lai, priekšā braucošajam transportlīdzeklim bremzējot, būtu iespējams izvairīties no sadursmes.
Ieteikums! Ja vadām auto ar ātrumu 50 km/h, distanci izvēlamies 50 m, ja vadām ar 90 km/h, distanci izvēlamies 90 m. Jo īpaši šis princips ir veiksmīgs uz slapjas vai slidenās brauktuves.”
Cienījamie VP padomu autori! Visiem automobiļiem šajā gadsimtā ir ABS un to riteņi sen vairs “nebloķējas”. Un ieteicamā distance ir puse no ātruma (jeb divas sekundes, kā iesaka angļu un vācu likumi). Braukt pēc jūsu receptes vismaz pilsētā ir absolūti neiespējami.
Oficiāla viedokļa Latvijā tātad nav. Turpinām “ekspertu viedokļu” meklējumus? Un sapinamies atkal kādos anonīmos apgalvojumos. Kas tā vispār par dažu, pat daudzu mediju “nemodi”, aizmirst teiktajam pievienot autoru vārdus (vēlams pat gabaliņu CV)? Vai iepeldam dažu klikšķu mednieku, uz nevienam nevajadzīgu faktu kvantitāti orientēto interneta portāliņu plaši tiražētās Renault Braukšanas skolas pļāpās.
“Braukšana neitrālajā pārnesumā, izmantojot sajūgu, rada nevajadzīgu degvielas patēriņu un mazina kontroli pār transportlīdzekli. Ir vērts attīstīt ieradumu bremzēt ar motoru, t. i., braukšanu pārnesumā, neradot papildu degvielas patēriņu. Turklāt, ja riteņi griežas neitrālajā pārnesumā, braucot līkumā uz ceļa ar vāju saķeri, rodas liels slīdēšanas risks,” brīdina Renault Braukšanas skolas instruktori.
Kādi murgi… Pirmajai daļai trūkst skaidrojuma par auto modeļiem, kuri degvielas padevi tiešām atslēdz, otrā ir klasisko saķeres apļa likumu noliegums. Šķērsstabilitāte vislabākā ir tieši ritenim bez vilkmes.
Un tā nu sērfošanu beidzu ar bēdīgu vērtējumu – nepeld diemžēl nekur informācijas okeānā tāds skaists un no tālienes pamanāms satiksmes jomā objektīvi izglītojošs kuģis.
Ko varu palīdzēt? Vien palaist kārtējo reizi peldējumā mazu glābšanas laiviņu, kuru gadu gaitā esmu ekipējis ar savu “Auto akadēmijas” un “Stūres kluba” kolēģu (Ivars Caune, Jānis Štrauss, Oskars Irbītis, Artūrs Priednieks, Andris Pļavenieks un vēl vismaz 10 krietnu stūres meistaru un, uzdrošinos teikt, filozofu) secinājumiem.
Tikai auto ar četriem pēc iespējas vienādiem riteņiem ir vadāms tā, kā iecerējis tā konstruktors, tā, kā to sagaida stūrētājs bez speciālas izglītības, iemaņām un prasībām. Divi riepu pāri ar krasi atšķirīgām saķeres īpašībām jebkurā kombinācijā un izvietojumā ir bīstami vidusmēra braucējam. Tieši šāds nabadzīgs ekipējums bieži ir auto vadāmības zuduma (iebrauca pretējā joslā, trāpīja grāvī un kokā utml.) galvenais cēlonis pat relatīvi labos ceļa apstākļos, par granti un ziemu pat nerunājot.
Ja jaunas riepas liksim priekšā, iegūsim vairāk vai mazāk izteiktu “pārlieku pagriežamību”. Tendenci uz pakaļējās ass sānslīdi, kuru nu spēs izraisīt pat elementāra gāzes pedāļa atlaišana līkumā (ar šo parādību arī elektroniskās stabilitātes kontroles sistēmas cīnās vāji). Šādas slīdes labošana izplatītākajiem – priekšējās piedziņas – auto ir sarežģītāka nekā vecajai klasikai. Nepietiek ar instinktīvu stūres pagriešanu pret slīdi (kontrēšanu) vien. Nedrīkst (izbailēs tikpat instinktīvi) atlaist gāzi (kas derēja klasikai). Tad auto (sevišķi “džips”, busiņš ar augstāku smaguma centru) vēl vairāk pārsvarosies uz priekšu, un izstūrējams vairs nebūs.
Ja ievērojami labākas būs pakaļējās riepas, parādīsies “nepietiekama pagriežamība”. Auto stums degunu uz slidena līkuma ārējo malu. Un arī šī niķa labošana nemaz tik vienkārša nav. Grāvis (vai pretējā josla) nāk virsū, instinkti kliedz – stūrē prom! Kas, protams, neizdodas, jo saķeres resursi izsmelti.
Tātad – ļoti labs braucējs, kurš sava auto vadāmības nianses ir noskaidrojis kādā slēgtā laukumā, savas paša iemaņas atjaunojis, pieslīpējis, protams, spēs nobraukt pa ceļu arī ar nesimetrisku apriepojumu (droši vien viņš izvēlēsies dinamiskāko versiju – labākās priekšā). Vismaz deviņām desmitdaļām līdzpilsoņu drošāks, šķiet, būtu “labākas pakaļas” variants. Ar piebildi – jo lielākas abu asu apriepojuma atšķirības, jo piesardzīgākam, lēnākam vajadzētu būt braukšanas stilam.
Un – nevienas šaubas par pietiekamu brauciena drošības rezervi (arī par padomdevēja pietiekamu kompetenci) lai nepaliek neievērotas!
