LETA

Ierosinājums paaugstināt (kur apstākļi to ļauj) valstī noteikto vispārējo braukšanas ātruma ierobežojumu nav jauns.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

Kokteilis

Ir vērts “nošpikot”! 10 lietas, ko bērni zina, bet pieaugušie ir aizmirsuši

Lasīt citas ziņas

Jau pagājušajā gadsimtā “necīnīties ar vējdzirnavām”, bet oficiāli akceptēt to, ko par labu atzinuši un ikdienā dara daudzi, ieteica ne tikai žurnālisti, bet arī dažas amatpersonas. Saeimas deputāts, vēlāk iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, piemēram. Žurnālistus neuzklausīja. Segliņu konservatīvi piesardzīgie politiķi gandrīz miltos samala. Pieklusa Mareks. Pieklusa citi. Labāk jau brauksim lēnāk, jo ceļi mums slikti (nez kāpēc redzam tikai sliktos, bet negribam palepoties ar daudzviet gluži labajiem). Jo tauta mums tāda izlaidīga un dulla. Jau ar limitu “90” skrien kā traka, paļauj tik’ vaļu, vispār ārprāts sāksies…

Ierosmes aizstāvjiem neko nelīdzēja citāti ne no apjomīgiem un visnotaļ zinātniskiem amerikāņu pētījumiem, ne no biezās Ziemeļeiropas Ministru kabineta satiksmes drošības “Bībeles”, kuri skaidri liecināja – limitu paaugstināšana vidējo braukšanas ātrumu palielina pavisam maz, bet rada dažus citus interesantus efektus. “Viņi ir citādi, mums brīvības rāmju paplašināšana var tikai kaitēt.” Un punkts. Vai tomēr daudzpunkti?

VIDEO. “Nu, ruksi, kur tu spruksi!” Mārupes novada pašvaldības policistiem, iespējams, dīvainākais izsaukums dzīvē

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām

2014. gads. Pavasaris. Satiksmes drošības padomē tās vadītājs ministrs Anrijs Matīss uzdod CSDD sagatavot priekšlikumus par ceļa posmiem, kuros ātruma limitu varētu paaugstināt. Ierosmes “fiziskais iniciators” neapšaubāmi ir nesen atklātais jaunais, modernais Tīnužu – Kokneses ceļš. Drosmīgā virzienā pagrūstie ierēdņi atrod vēl dažus citus labu ceļu posmus, un vasaras sākumā parādās pirmās zīmes “100”.

Kādi rezultāti?

Pirmkārt – citēju Ceļu policijas šefa Normunda Krapša teikto tajā pašā CSDP (augusta beigas) teikto: “Avāriju skaita pieaugums šajos ceļu posmos nav fiksēts”. No savas puses varu piebilst vēl vairāk – neesmu šo ceļu nosaukumus pamanījis nevienā no policijas ikdienas slikto notikumu apskatiem. Tātad – bīstams šis eksperiments nav bijis.

Otrkārt – ko stāsta plūsmas izmaiņas detaļas, kuras mums pieejamas (bet, kustības organizācijas stratēģiju plānojot, nez kāpēc tik maz lietotas), ja ieskatāmies LVC satiksmes uzskaites punktu datos. Pievienoju 2013. un 2014. gada vasaras skaitļu tabulu no trim punktiem, kur limits šogad paaugstināts, un P80 (Tīnuži – Koknese) datus. Pētiet paši, ja interesē. Mani secinājumi ir šādi.

Vidējais ātrums, paaugstinot limitu, arī “trakajā” Latvijā nav būtiski audzis. Tallinas šosejā – plus viens km, Daugavpils ceļā pie Saulkalnes – plus divi ar pusi, Krievijas maģistrālē pie Atašienes – plus 1,3. P 80 – salīdzinājuma nav. Vidējais šķiet augsts – 108. Taču braukšanas apstākļi te tiešām izcili labi, un plūsmas blīvums pagaidām mazs. Reizes četras mazāks kā A1 un A6. Kopumā – bīstama “vidēja pieauguma” nav.

Nav ne par mata tiesu vairāk arī ekstrēmu “lidotāju” (130 km/h un vairāk). Šī pilotu tūkstošdaļa (vai mazāk) kā dzīvoja savā realitātē un privātu likumu pasaulē, tā dzīvo. Viņiem viens pīpis, vai ignorēt 90 vai 100, un līdzēt te nevar nekādas limitu izmaiņas. Vien regulāra kontrole (kuras nav un tuvākā laikā nebūs) varētu ko mainīt.

Mazliet vairāk iemītnieku kļuvis grupā “110-120”. Tie ir ļaudis, kas konsekventi un līdz pēdējai iespējai izmanto minimālā soda zonu.

Mazliet, par mata tiesu… Kāda tad visam eksperimentam jēga? Ir jēga. Ir panākums. Visās kontroles vietās ievērojami mazāk (pat par desmitiem tūkstošu mēnesī ) kļuvis to, kuri brauc lēnāk par 90 km/h. Plūsma kļuvusi “viendabīgāka”, jo nedaudz ātrāki, drošāki kļuvuši tie, kuri nekad un neko “pārkāpt” negrib. Agrāk, braucot „zem 90” un nezinot sava spidometra kļūdu, viņi bija ievērojami lēnāki par vidējo, un tādēļ bīstamā zonā. Tagad – 100 km/h mīnus kļūda (5-10 procenti), iznāk apmēram 92 – 95, un viņi ir vidējam kustības ātrumam tuvāki, iespējams pat drusku virs tā. Un tas ir visdrošākais kustības režīms plūsmā. Tā mācīja jau padomjlaiku lielākā satiksmes drošības autoritāte prof. Ivanovs no Ļeņingradas, tā apgalvo visā pasaulē atzītās “Zālamana līknes” (jo tālāk no vidējā – uz abām pusēm! – jo bīstamāk) autori. To apstiprina mana un citu “Stūres kluba” biedru pieredze.

Tātad – limita paaugstināšana ir devusi pozitīvus rezultātus un, manuprāt, nākamajā vasaras sezonā var turpināties (saprātīgi izvēloties attiecīgus ceļu posmus). Un bažas par iespējamu masu psihozi ir bijušas nepamatotas. Absolūts braucēju vairākums ir gluži normālas būtnes, kuras saprātīgus likumus pārkāpt nevēlas (bet jūtas slikti, ja jāievēro nevajadzīgi ierobežojumi), kuras – pat limitus pilnīgi atceļot – nekad nebrauks ātrāk kā ļauj viņu iemaņas un paradumi, nelīdīs tur, kur jūtas nedroši un, piedodiet, nobijušies un saspringti.

Pašaizsardzības instinkts un pareizi refleksi ir labākais ātruma “limitētājs”. Sevišķi apstākļos, kuri līdz ar rudeni un ziemu, lietu, tumsu, sniegu nu nāk, kuros gan “100”, gan “90” daudzviet būs par daudz. Braucēju iemaņas vajag stiprināt un uzlabot (sodi nelīdzēs!).

Bet tos nedaudzos, kuri var, māk un grib braukt ļoti ātri, labāk par limitiem un dažiem desmitiem radaru uz 70 000 kilometriem ceļu, bremzē cieņa pret apkārtējiem. Pret likumu un valsti. Ja tāda ir. Un vēl degvielas cenas. Mans auto, piemēram, ripojot ar 100 km/h apēd par pieciem eiro uz 100 km mazāk nekā braucot ar 180…

Atis Jansons: Pasmaidi, vecīt, jeb Kāpēc tik ļoti tracina Rīgas satiksme

Atis Jansons: Ar pannu, alkometru vai stratēģiju?

Atis Jansons: Par ceļu lāpīšanas neizbēgamību

Atis Jansons: 12 dienas – 12 nāves