Atis Jansons: Brīvas rokas, apmaldījies prāts jeb kāpēc atbalstu kampaņu pret viedtālruņiem pie stūres 2
Ne vienmēr esmu bijis CSDD satiksmes drošības publisko kampaņu, kā saka, viennozīmīgs atbalstītājs. Forma reizēm šķitusi tāda dīvaina, šaubas par to, vai saturs nonāks līdz īstajai mērķauditorijai, arī nav zudušas. Patika dažas vienkāršākās versijas. Piemēram, tā brašā lauku sieva, kas stūrēt gribošam pļēguram ar pannu iemauca.
Par pēdējo – “Skaties ceļam acīs” – jāsaka: problēma izcili aktuāla. Aktuālāka par dzērāju (skaitā tomēr relatīvi nedaudzu) bremzēšanu, jo atkarība no modernajām sakaru un izklaides ierīcēm ir daudz izplatītāka, gandrīz jau visaptveroša. Un kampaņas pamattēze laba – braucot viedtālruni noliec malā! Tieši tā – atturies no tā lietošanas cik vien iespējams. Nevis – uzstādi “brīvroku sistēmu”, tā kļūstot formāli lojāls.
Šī otrā versija diemžēl šonedēļ gūst pārsvaru dažādās kampaņas rosinātu lasāmu un skatāmu mediju improvizācijās. Saprotu – iespēju savu preci “bīdīt” kāri izmanto dažādu “brīvroku” tirgotāji, lamatās krīt arī kolēģi žurnālisti, kuri nepārprotami pieder pie arī kustībā aktīvi komunicējošajiem. Lietojam “handsfree” un viss būs OK!
Nebūs.
Pirmkārt: pati saruna – ja tā sarežģītāka, emocionāla, gara – novērš uzmanību no ceļa un tā apkārtnes vērošanas.
Otrkārt: tikai ienākošie zvani ir atbildāmi ar vienu elementāru kustību. Ja vēlies piezvanīt pats, nāksies adresātu “kontaktos” meklēt. Pat vislabākās (jaunos auto iebūvētās vai veciem par visai prāvu naudu piepērkamās) brīvroku sistēmas šo procesu gan vienkāršo, bet nesaīsina līdz sekundei. Lētākās (austiņas, relatīvi lēti “zilzoba” skaļrunīši) joprojām atstāj meklēšanas procesu tālrunim. Un tas, lojāli statīvā nostiprināts, kļuvis krietni tālāks, skārienjūtīgo ekrānu ar gandrīz izstieptu, nekur neatbalstītu roku bakstīt ir grūti, gadās kļūdas, kuras liek visu sākt no gala. Uz ceļu neskatos jau krietnu brīdi…
Treškārt: štrunts par sarunām. Vēl jau ir arī īsziņas un e-pasti. Saņemt tās nav grūti. Virsraksti parādās statīvā nostiprinātajā ekrānā automātiski. Aktualitāte sekundē novērtējama. Gribi atbildēt, kustībā esot? Neprāts. Apstājies! Vai iemācies izmantot citas viedtālruņa iespējas. Populārā “WhatsApp” aplikācija, piemēram, dod iespēju sūtīt balss ierakstu. Ar dažiem pieskārieniem, nevis 100 burtu meklēšanu.
Ceturtkārt: štrunts par pastiem. Tālrunī taču slēpjas vēl vesels blāķis tev diemžēl jau absolūti nepieciešamu “mediju”. Un pat lētākās “brīvroku” sistēmas padara tās diezgan tīkami skanīgas. Arī tālruņa ekrānā kustīgas bildes redzamas. Vari straumēt mūziku no “YouTube”, vari jaunajā www.replay.lv skatīties rīta vai vakara “Panorāmu”, vari sameklēt kārtējo Porziņģa “danku”. Tu esi virtuālu notikumu virpulī, informēts, izklaidēts…
Tieši tā – izklaidēts. No izšķiroša un, iespējams, liktenīga sava brauciena mirkļa novērsts.
Tādas tās ziepes. Un – viss it kā likuma ietvaros. Vecie satiksmes noteikumi neļāva vien tālruni rokā turēt.
Jaunajos (spēkā no Jaungada) šī punkta vairs nav. Būšot liegums Ceļu satiksmes likuma jaunajā redakcijā, kura vēl tikai top. Kāds būs formulējums, redzēsim. Ticamākais – nekas jau būtiski nemainīsies. Jo tikai tālrunis pie tavas auss ir fakts, kuru ceļu policists var (ar grūtībām) fiksēt. Un sodīt (sodi būšot bargāki!). Bet tava pirksta deju pa ekrānu viņš neredz, un seriālu tajā ne tik…
Vajag vēl plašākus liegumus? Vajag aizliegt braucot treknu burgeru rīt, kečupu uz biksēm smērēt, krāmu kastē
salveti meklēt, kājstarpi ar to slaucīt… Ātrumu saglabājot “atļauto” – 90 km/h… Aizliegt braucot ar sievu strīdēties, aizliegt par darba problēmām domāt. Ko vēl?
Mana atbilde vecā – veidoju savu droša brauciena kodeksu. Labas prakses likumus. Tālruni joprojām braucot lietošu. Brīvroku sistēma man ir. Bet sarunas būs īsas. Tālruņa turētājs labs un visērtākajā vietā novietots (pašlaik man tas pa kreisi no stūres, liku tur, jo piestiprināt bija vienkāršāk; īsti labi nav, jo kreisā roka tomēr neveiklāka). Laikam jau jāliek pa labi, līdzās stikla tīrītāju sviriņai, ne pārāk augstu, lai ceļa skatā nelīstu.
Uz vajadzīgiem zvaniem (autora seja ekrānā redzama) atbildu. Citiem atzvanīšu stāvvietā vai mērķi sasniedzis.
Pats braucot zvanu tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Runāju īsi (ja vien nesēžu bezgalīgā sastrēgumā vai neesmu viens pats uz tukšas šosejas). Īsziņām “aci uzmetu”.. Atbildēšu vēlāk. Mūziku straumēju. No laikus sagatavotām “pleilistēm”. Jaunumus braucot nemeklēju. TV? Ja grib, lai skatās pasažieri. Skaņa man netraucēs.
Lai jums rokas uz stūres un prāts modrs!
