Atgūt parādu no darba devēja – neiespējamā misija? 9
Ivars Soikāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā darbiniekam rīkoties situācijā, kad uzņēmums ir pārtraucis darbu, bet darba devējs ir palicis parādā algu? Bieži vien šādās situācijās, it sevišķi, ja parāda summa nav liela, cilvēki atmet ar roku un nemaz necenšas panākt taisnīgumu, jo apzinās šādas rīcības sarežģītību un laikietilpību.
Turklāt, ja pašam nav nepieciešamo juridisko zināšanu, jārēķinās ar tēriņiem par jurista pakalpojumiem. Tomēr citi mēģina panākt vismaz kaut kādu taisnīgumu, jo dzirdējuši par darba devēju obligātajām iemaksām Valsts garantiju fondā, no kura tad vajadzības gadījumā darba ņēmējam varētu tikt veiktas nepieciešamās izmaksas. Izrādās gan, ka spēkā esošais mehānisms arī nav ideāls un negarantē darba ņēmējam viņa nopelnītās naudas izmaksu gadījumos, kad to nav izdarījis darba devējs.
Kāda sieviete, kura pirms kāda laika nokļuva līdzīgā situācijā, pastāstīja par savu pieredzi. Viņa piekrita to darīt tikai ar nosacījumu, ka netiek publiskots ne viņas vārds, ne uzņēmuma nosaukums. Jo pilsēta ir maza, šajā nozarē strādājošie viens otru labi zinot, un sieviete baidās, ka turpmāk viņai varētu rasties problēmas ar iekārtošanos darbā. Otrkārt, tie ir nopietni uzņēmēji, kas darbojas dažādās uzņēmējdarbības jomās, un cīnīties ar tādu pārspēku pēc visa piedzīvotā un pārdzīvotā viņai neesot vēlmes.
Kad darba devējs palika jums parādā?
2020. gada februārī savā darba vietā uzņēmumā, kurš darbojas sabiedriskās ēdināšanas jomā, nostrādāju man pienākošās darba stundas, bet samaksu par padarīto darbu saņēmu tikai daļēji – aptuveni 33% apmērā. Darba devējs to skaidroja ar naudas trūkumu, jo ziemas mēneši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos mēdz būt tā saucamie tukšie, taču solīja, ka nauda drīzumā būšot. Vairāk nekā četru gadu laikā, kopš uzņēmums darbojās, tā bija pirmā reize, kad darbiniekiem netika pilnībā izmaksāta darba alga.
Nākamā mēneša pirmajā pusē divas nedēļas man bija darba nespējas lapa, jo bija apslimis bērns. Tikai dažas dienas pēc manas atgriešanās darbā valstī tika ieviesti Covid-19 izplatības mazināšanas pasākumi, un uzņēmumam nācās apturēt darbību. Lai saprastu, kā dzīvot tālāk, noskaidrotu, vai tiks izmaksātas algas, vai pienāksies kovida ierobežojumu pabalsti, marta beigās pēc darbinieku ierosinājuma tika sasaukta sapulce.
Tajā darba devējs paskaidroja, ka uzņēmums atbilstot kritērijiem, kas tiek izvirzīti pandēmijas dīkstāves pabalstu saņemšanai, kā arī piebilda, ja gadījumā ar uzņēmumu kaut kas notiks un tas pārstās eksistēt, pie tā slēgšanas valsts no garantiju fonda vienalga izmaksāšot darbiniekiem viņiem pienākošās naudas summas.
No marta vidus līdz 30. jūnijam atradāmies dīkstāvē un saņēmām dīkstāves pabalstus. Savukārt jūlija sākumā, laikam neredzot restorāna turpmākai darbībai perspektīvu, uzņēmuma valdes locekle, kas pati saskaņā ar likumu nevarēja saņemt dīkstāves pabalstu, nolēma meklēt citu darba devēju, kā arī man piedāvāja uzteikt darba attiecības. Tā kā uzņēmumā strādāju kopš tā dibināšanas, atteicos to darīt un piedāvāju atbrīvot mani no darba pēc Darba likuma 101. panta 9. punkta – darba devēja uzteikums saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu. Šajā gadījumā darba devējam būtu vajadzējis izmaksāt man gan atlaišanas pabalstu, gan arī neizmaksāto darba algu un atvaļinājuma naudu. Ar šādiem nosacījumiem darba devējs atteicās atlaist mani no darba.
Kad vēlāk jūlija vidū mēģināju sazināties ar darba devēju cerībā, ka varbūt kaut kas ir mainījies šajā laikā un varbūt man tomēr tiks izmaksāts tas, ko esmu nopelnījusi, man neviens vairs neatbildēja. 17. jūlijā rakstiski vērsos pie darba devēja ar lūgumu izmaksāt man pienākošos darba algu. 19. augustā saņēmu no pasta vēstuli atpakaļ ar atbildi, ka norādītajā juridiskajā adresē darba devējs nav sasniedzams.
Kā rīkojāties tālāk?
Redzot, ka lietas nekust no vietas, oktobra vidū vērsos ar iesniegumu Valsts darba inspekcijā ar lūgumu palīdzēt man atrisināt radušos situāciju saistībā ar darba algas neizmaksāšanu. Inspekcija vēstulē man atbildēja, ka darba devējs ir atzīstams par saucamu pie atbildības personu Administratīvā procesa kārtībā. Arī inspekcijai neizdevās sazināties ar manu darba devēju.
Sapratusi, ka firma ir pazudusi un man ir jāmeklē cits darbs, vērsos Valsts ieņēmumu dienestā ar lūgumu atbrīvot mani no darba. Mans lūgums tika apmierināts, es iekārtojos jau citā darbā.
Lai mēģinātu atgūt man pienākošos naudu, kas tomēr bija ievērojami un nozīmīgi manai ģimenei, vērsos pēc palīdzības pie jurista. Viņš ieteica iesniegt prasības pieteikumu tiesā un palīdzēja ar tā noformēšanu.
2021. gada februāra vidū tiesa pasludināja spriedumu, kurā atzina, ka no uzņēmuma manā labā ir piedzenama darba alga, atvaļinājuma nauda un atlaišanas kompensācija par kopējo summu vairāk nekā divu tūkstošu eiro apmērā.
Ko darījāt tālāk?
Darba devējam tika dots noteikts laiks ar mani norēķināties. Tā kā tas nenotika, aprīlī izpildu raksts par parāda piedziņu tika nodots zvērinātai tiesu izpildītājai, kas likumā noteiktajā laika posmā mēģināja piedzīt no atbildētāja pietiesāto naudas summu, taču neveiksmīgi.
2021. gada septembra vidū tiesu izpildītāja mani informēja, ka, pamatojoties uz kāda cita kreditora maksātnespējas pieprasījumu, Latvijas Uzņēmumu reģistrs pieņēmis lēmumu par uzņēmuma darbības izbeigšanu un ieteica sazināties ar likvidatoru.
Sazinoties ar norādīto personu, izrādījās, ka tas nav likvidators, bet gan viens no kreditoriem. Viņš man paskaidroja, ka es tāpat kā viņš triju mēnešu laikā varu pieteikt savas pretenzijas firmas likvidatoram. Kur konkrēti vērsties, viņš gan nepateica.
Tā kā īsti nezināju, kur vērsties, un pa šo laiku biju nogurusi no visa notiekošā, jau sāku zaudēt cerības, ka man izdosies kaut ko panākt. Tomēr sāku rakties internetā un uzgāju Maksātnespējas kontroles dienesta kontaktus. Šajā iestādē man izdevās noskaidrot, kurš ir šīs firmas likvidators. Sazinājos ar viņu, aizpildīju formu un pieteicu savas prasības kā kreditors.
Vai beigās tomēr izdevās saņemt jums pienākošos naudu?
Vairāk nekā pēc pusotru gadu ilgušiem centieniem tikai šogad martā man beidzot tika izmaksāta nedaudz vairāk par pusi no pietiesātās naudas summas.
Kā paskaidroja Maksātnespējas kontroles dienestā, man ticis samaksāts par laiku no 1. jūlija līdz 30. oktobrim, kad firma neveica saimniecisko darbību un nebija mani atlaidusi no darba. Savukārt atlikusī naudas summa esot jāpiedzen no pašas firmas.
Savukārt likvidatore man regulāri sūta atskaites, kurās norādīts, ka no firmas nav ko paņemt.
Kādus secinājumus no jūsu piedzīvotā varam izdarīt?
Pirmkārt, jau cilvēki bieži vien nezina, kā rīkoties, nonākot šādās situācijās, kur vērsties pēc palīdzības, staigājot šos moku ceļus. Personām, kurām pašām nav nepieciešamo juridisko zināšanu, jārēķinās arī ar ievērojamiem papildu izdevumiem juristiem.
Kā liecina mans gadījums, arī Valsts garantiju fonds cilvēkam labākajā gadījumā garantē tikai kādu daļu no tā, kas viņam likumīgi pienākas. Ja es būtu aizgājusi no darba pati, kā man tika piedāvāts, no garantiju fonda es nebūtu saņēmusi ne neizmaksāto algu, ne atlaišanas pabalstu, ne atvaļinājuma naudu.
Tāpat mans piemērs uzskatāmi apliecina, ka gadījumā, ja darba devējs ir bijis pietiekami apsviedīgs un ir savlaicīgi paspējis pārrakstīt savu īpašumu, likvidatoram no viņa nebūs ko piedzīt, lai atlīdzinātu darbiniekam pienākošos summu.
Noslēgumā minēšu, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, kurš palika man parādā, turpina darboties ar tādu pašu nosaukumu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka formāli tajā patlaban saimnieko cita SIA. Savukārt patiesie tā saimnieki ir vieni un tie paši cilvēki…
