“Atgriezties vecajās foršajās sajūtās!” Par brīvprātīgo darbu Pasaules čempionātā hokejā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules čempionātā hokejā Rīgā lielu darbu veica vairāk nekā četrsimt brīvprātīgo, viņu vidū arī “Baltic International Bank” valdes loceklis Edgars Voļskis.
Kāpēc nolēmi veikt brīvprātīgo darbu pasaules čempionātā?
Pirmkārt, sievas iniciatīva, internetā redzēja, ka ir iespēja pieteikties. Es līdz 18 gadiem spēlēju Latvijas jaunatnes izlasē un nolēmu, ka varētu atgriezties vecajā foršajā atmosfērā. Aizpildīju anketu, un kā par pārsteigumu atnāca apstiprinājums, piedāvāja vietu mediju centrā. No ikdienas darba paņēmu atvaļinājumu uz divām nedēļām. Šī man ir pirmā šāda veida pieredze, gribēju parādīt, ka, lai arī neesmu students vai skolnieks – man ir 45 gadi –, bet varu to darīt. Latvijā brīvprātīgo kustība, salīdzinot ar ārzemēm, ir diezgan pasīva.
Kādi bija tavi pienākumi?
Esmu cilvēks ar zināmu pieredzi, palīdzēju izveidot brīvprātīgo grafiku – mediju centrā esam 40 cilvēki, jāsaliek, kad kurš var. Protams, arī ikdienas darbi – lai žurnālistiem ir kafija un uzkodas, lai viņi var saņemt atbildes uz jautājumiem, lai visur ir tīrība. Viss noritēja gludi un raiti. Noteikti vēl kādreiz gribētu šādu darbu veikt, esmu aptuveni sapratis, kas jāuzlabo, un es pat uzņemtos brīvprātīgo darba organizēšanu kopumā.
Hokeja spēles izdevās paskatīties?
Jā, tas bija milzīgs ieguvums. Lai gan bez skatītājiem, klātienē tomēr atmosfēra ir pavisam citāda nekā pa televizoru. Redzēju, kā Latvija uzvarēja Kanādu, tas bija milzīgs pacilājums.
Kāpēc Latvijas izlasei neizdevās pacīnīties par augstākām vietām?
Pietrūka mazliet veiksmes, pievīla spēle un ātrums vairākumā – parasti divas trīs piespēles un jābūt metienam, mums tas pazuda. Bieži vien pāris centimetru pietrūka, lai ripa ieietu vārtos.
Tu savulaik arī trenējies hokejā?
Pāris reizžu biju iekļauts Latvijas U-18 izlasē. Spēlēju kopā ar Herbertu Vasiļjevu, Aleksandru Ņiživiju, Atvaru Tribuncovu, ar vārtsargu Edgaru Eihvaldu esam palikuši labi draugi. Ar Herbertu mācījāmies kopā skolā, pēc vienas spēles šajā čempionātā sasveicinājāmies un, neskatoties uz to, ka pagājuši 25 gadi kopš iepriekšējās tikšanās reizes, viens otru pazinām, parunājāmies. Es biju aizsargs.
Kā pietrūka, lai izsistos hokejā?
Tas bija 90. gadu vidus, vecā sistēma juka, veidojās jauna. 18 gadu vecumā sapratu, ka varu spēlēt Latvijas līmenī, bet ne Nacionālajā hokeja līgā. Izvēlējos mācības, ieguvu doktora grādu ekonomikā. Vienā brīdī bija piedāvājums braukt uz universitātes komandu ASV, bet kaut kas toreiz nesanāca, neatzvanīja. Tobrīd jau šo ceļu īsti neviens vēl nezināja. Pat Sandim Ozoliņam un Artūram Irbem nebija tik viegli iekļūt Sanhosē “Sharks”, Grigorijs Panteļejevs Bostonā ilgi mocījās. Vairāki spēlētāji no Latvijas brauca un nekur tālu netika.
Ir sanācis klātienē baudīt pasaules čempionātu hokejā?
Ar ģimeni 2013. gadā bijām Helsinkos un nākamajā gadā – Minskā, tobrīd strādāju Baltkrievijā. Pirms pāris gadiem biju darba pasākumā Losandželosā un uz ielas pamanīju cilvēkus “Kings” komandas kreklos, izrādās, ka viņiem tovakar bija spēle pret Bufalo “Sabres”. Izdevās nopirkt biļeti, un redzēju, kā manā acu priekšā vārtus gūst Zemgus Girgensons.
Ar ko nodarbojies ikdienā?
Esmu “Baltic International Bank” valdes loceklis, atbildu par finanšu un IT jautājumiem. 20 gadus nostrādāju starptautiskā auditoru kompānijā, iznāca dzīvot daudzās valstīs, pēdējā bija Baltkrievija līdz pagājušā gada notikumiem.
