“Iziet uz spēli un zaudēt neviens negrib.” Intervija ar “Valmiera Glass/VIA” basketbola skolas direktoru Robertu Zeili 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieras profesionālais basketbols šobrīd piedzīvo neizteiksmīgus laikus, taču bērnu un jaunatnes līmenī šis ir viens no Latvijas groza bumbas centriem, papildu vilkmi iegūstot, pateicoties sadarbībai ar Latvijas izlases spēlētājiem Dāvi un Dairi Bertāniem. Par basketbola saimniecību saruna ar “Valmiera Glass/VIA” ģenerālmenedžeri un basketbola skolas direktoru Robertu Zeili.
Kāda šobrīd ir lielās komandas vīzija – koncentrēties uz jaunajiem, uzvarēt nav būtiski?
R. Zeile: Iziet uz spēli un zaudēt neviens negrib. Esam normāla, ambicioza komanda ar jauniem, talantīgiem spēlētājiem un ar labu darbu varam cīnīties, varbūt ne ar līdervienībām, bet vidējā līmenī esam pietiekami konkurētspējīgi. Gribam attīstīt jaunos spēlētājus, bet tas nenozīmē, ka noliec galvu un esi padevies, arī jaunajam jāspēj pierādīt, ka pieder šim līmenim.
Pagaidām tas izdodas epizodiski, kaut kur lūstam, jaunajiem grūtāk tikt pāri neveiksmīgiem brīžiem, to vajag kompensēt ar azartu un kārtīgu treniņu darbu. Sistēmai šosezon pievienojās Arnis Vecvagars. Iepriekš bijām normālu kursu uzņēmuši, nedaudz finansiāli gājām uz augšu, bet kovida laiks un karš nenāca par labu, piesaistīt naudu ir ļoti sarežģīti. Pēc iepriekšējās sezonas bija smagāka situācija, bet tikām pāri, šobrīd gribam, lai pēc sezonas atkal būtu atpakaļ nulles punktā un saprast, ar ko turpinām strādāt, ko mainām, lai līkne atkal ceļas augšup.
Bet arī nākotnē skats būs vairāk uz jaunajiem un nav ambīciju atkal cīnīties par čempionu titulu?
Vīzijas ziņā paliksim pie jaunajiem, bet tas automātiski nenozīmē, ka nevari cīnīties, atkarīgs no tā, kādi ir jaunie, kādas ir finansiālās iespējas. Ja lielākas, tad tie var būt jaunatnes izlašu labākie.
Valters Vēveris šim profilam atbilst, Edgars Kaufmanis un Niks Salenieks ir bijuši izlasēs. Mērķis ir piesaistīt kvalitatīvākus jaunos, Kristofers Karlsons U-18 izlasē bija viens no līderiem. Domāju, ka būs viens divi pieredzējušie un arī labāki leģionāri. Ticam, ka tad varēsim cīnīties par augstākajām vietām, bet tas ir garāks process. Gribam, lai 90 procenti spēlētāju komandā ir ar nākotni. Mūsu pašreizējiem leģionāriem šis ir pirmais gads Eiropā pēc augstskolas beigšanas.
Latviešu spēlētāju resurss ir paplāns. Vai ir jābūt labam piedāvājumam, lai viņus piesaistītu?
Valmiera kā pilsēta ir lieliska, ne velti daudzi rīdzinieki arī jauniešu vecumā grib pārnākt pie mums. Bertānu basketbola skola ir pirmā šāda veida skola Latvijā. Klubs dod spēlētājiem iespējas, var studēt Vidzemes Augstskolā un apvienot ar kvalitatīvu treniņu procesu. Ir otrā komanda. Stipendijas, dzīvošana.
Ne vienmēr nauda svarīgākais, bet iespēja. Ar piesaistīšanas procesu mums nav lielu problēmu, pretēji – potenciālo spēlētāju augstākajai līgai nav daudz, turklāt tagad nāk tie, kas piedzīvoja kovida laiku, un šajā ziņā uz Eiropas fona mēs esam ļoti cietuši, jo daudzviet bija atļauts sportot, arī Lietuvā un Igaunijā.
Cik daudz studentu ir komandā?
Puse komandas – ukrainis Ivans Tokovenko, Vēveris, Salenieks, Kristers Elksnītis, Greitāns, Kaufmanis. Tas ir labs balanss. Vēl studenti ir otrajā komandā. Tā ir spēlētāju izvēle – mēs dodam iespēju studēt, mūs interesē spēlētāji, kuri gatavi veidot duālo karjeru, tev viss nodrošināts – ēšana, dzīvošana, trenēšanās, studijas. Ir brīži, kad treniņus pakārtojam lekcijām, normāli komunicējot ar abām pusēm, viss ir izdarāms, augstskola reizēm panāk pretī.
Kuri spēlētāji ir tīrie valmierieši?
Valters un Roberts Vēveri, Kaufmanis.
Valmieru šobrīd var uzskatīt par profesionālu basketbola komandu?
Protams, trenējamies divas reizes dienā, visi saņem atalgojumu vai stipendijas, spēlējam Latvijas – Igaunijas līgā un vēl arī Ziemeļeiropas līgā, kur piedalās Lietuvas ambiciozā komanda “Wolves”, Čehijas otra spēcīgākā, Polijas trīs topa komandas.
Kāds ir jūsu budžets?
Ap 300 tūkstošiem eiro, šim līmenim tas ir iztikas minimums, taču arī jāspēj savākt. Ja gribas būt ambiciozākiem, jāsareizina ar vismaz divi, tas ir apmēram “Ventspils”, vairāku igauņu komandu līmenis.
Kāds ir aptuvenais spēlētāju atalgojums?
Skaitļus saukt negribu, bet uzskatu, ka gan studenti, gan profesionāļi nopelna pietiekami normāli līmenim, ko rāda laukumā.
Par kādu naudu amerikāņi gatavi te braukt?
Pateikšu no otras puses – vienāda līmeņa ASV spēlētājs ir divas, divarpus reizes lētāks nekā Latvijas spēlētājs, jo viņu ir daudz, ir vēlme izsisties. Latviešu spēlētāji ir tik, cik ir, savu latiņu zemāk nelaiž, tāpēc esam spiesti izskatīt leģionārus. Amerikāņus ņemot, ir zināms risks, ir grūtāk iegūt precīzu informāciju.
Valmierai šosezon ir četri leģionāri plus viens ukrainis. Nav maz.
Ukrainis atbrauca pēc kara sākuma, vēl var spēlēt jaunatnes līgā. Ir potenciāls, sācis studēt Vidzemes Augstskolā. Attiecībā uz pārējiem – skaits nav noteikts, vienmēr komplektēšanu sākam ar vietējiem. Izejam cauri, kāds atbrauc atrādīties, ar kādu nespējam vienoties, pēc tam saproti, ka ir jāmeklē spēlētājs ārzemēs. Ideālā pasaulē spēlētu ar 12 latviešiem, bet nevaram ņemt tādu, kas neatbilst līmenim vai nav gatavs censties.
Cik precīzi ar leģionāriem esat trāpījuši?
Tervels Beks no statistikas viedokļa spēlē ļoti labi, lai gan spēles ziņā ir daudz kur pielikt. Viņš varētu spēlēt augstākajā līmenī, ja progresēs tajos aspektos, kas Eiropas basketbolā ir svarīgi. Džastins Makals var spēlēt labākā līmenī, austrālietis Dengs Geks īsti neapmierina, lietuvietim Tadam Vaičunam sarautas ceļgala krusteniskās saites.
Par 50 procentiem esam trāpījuši, ja ņem vērā, par kādu naudu viņi šeit ir, varbūt pat procents ir labāks. Bekam un Makalam ir divu gadu līgumi.
Cik spēcīgi esat jaunatnes līmenī?
Sporta skolu reitingā Valmiera vienmēr bijusi “TOP 3”. Bertānu basketbola skolas treniņos zālē ir divi treneri, tā nav nevienā citā sporta skolā, un tam nākotnē vajadzētu dot rezultātu.
Puišiem tā ir visās grupās, domāju, ka nākamajā sezonā būs arī meitenēm. Iespējas mums būs gana lielas. Viena vai divu gadu laikā nevar pateikt – tas strādā vai nestrādā. Treneriem algas ir tādas, kādas ir, tāpēc mēģinām rast risinājumus, kā palielināt, visiem (pielikumu) nevaram nodrošināt, bet ejam šajā virzienā.
Ir kāda filozofija, ko mēģināt ieviest, – spāņu, lietuviešu, amerikāņu?
Ir vidusceļš no visa – vadlīnijas ir no Somijas, Lietuvas, Spānijas, Austrālijas, Ziemeļamerikas. Šīs valstis jaunatnes basketbolā pēdējos desmit gados iedziļinājušās un daudz mainījušas.
Plus arī pašu pieredze. Latvijā, Lietuvā ir agrīna specializācija, bet amerikāņiem un austrāliešiem tieši pretēji, mēs arī vēlamies iet šo ceļu, iedot lielākam bērnu lokam iespējas – līdz noteiktam vecumam visiem vienāds spēles laiks un nav dalīšanas līderos, rezervistos.
Līdz 12, 13 gadiem tas nav jādara, ja līdz 15, 16 gadiem jau ir daudz medaļu, kausu un pārspēlētas minūtes, tālāk nav progresa. Svarīgākais līdz 14 gadiem ielikt spēcīgus pamatus, un tad redzēs, kuram ir mērķtiecīga vēlme kļūt par profesionālu sportistu. Sākotnējā darbā jābūt lielākam priekam, ne tik izteikti iet pēc uzvaras.
Jums tā jau notiek?
Vēl nenotiek, bet cenšamies iedibināt, ļoti daudz ar treneriem jārunā. Tā ir sabiedrības domāšana, mentalitātes maiņa. Vecāku attieksme divējāda – kādam patīk, kādam ne. Dāņi futbolā to ieviesa 90. gados, līdz 12 gadiem spēlē bez rezultāta, jārada mīlestība, lai bērns uz treniņu iet ar prieku.
Nākamgad to mainīsim, jo pēc kovida šī ir pirmā pilnā sezona. No 16 gadu vecuma domājam veidot profesionālo bloku, kur trenējas divas reizes dienā, un otrs ir vienkāršāks – gribu palikt basketbolā, bet hobija līmenī. Šobrīd ir viena plūsma.
Jums ir internāts, kurā dzīvo arī bērni no reģiona?
Ir dienesta viesnīca, kur ir ļoti labi apstākļi, un tur ir jaunieši no Rūjienas, Limbažiem, Cēsīm. Dažus aicinām, daži paši piesakās.
Kāda ir brāļu Bertānu iesaiste, viņi palīdz arī finansiāli?
Kā zīmols, vārds, padomi, kontakti, arī ļoti liels finansiālais atbalsts, kas mums, veidojot sistēmu, ļauj būt soli priekšā citām skolām. Arnis Vecvagars ir šeit, pateicoties tam, fizioterapeits, divi treneri zālē, mārketings.
Domāju, ka viņi Valmieras basketbola sistēmai iedevuši milzīgu vilkmi, vēl strukturāli daudz kas jāpieliek klāt, gribam mainīt filozofiju, ka ne jau uzvara čempionātā U-14 vecumā ir svarīgākā.
Vajadzīgs vesels, sportisks bērns, kuram ielikti labi pamati, un tikai tad varēsim izaudzināt nākamās zvaigznes. Pamatus ielikt nevis trijos labākajos, bet līdz 12 gadiem – visos, protams, jābūt arī atgriezeniskajai saitei no bērna un vecākiem.
Cik daudz Valmiera ievēro Latvijas Basketbola savienības izstrādātās vadlīnijas darbā ar bērniem un jauniešiem?
Sākam ievērot, tas ir viens no galvenajiem Vecvagara uzdevumiem, sāk prasīt no treneriem. Apzinīgākie lasa un ievēro, pieļauju, ka kāds – ne. Mēs rakstām arī savas skolas vadlīnijas, kas daļēji sakrīt, gribam apaudzēt un uztaisīt pamatīgākas, ieviest sistēmu, lai visi strādātu vienādi.
