Aktrise E. Kļaviņa radījusi sociāli asu filmu un poētisku izrādi 4
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais Rīgas teātris (JRT) jauno sezonu sāks 9. septembrī ar pirmizrādi nebijušam projektam “Es atgriežos no tālienes”, kurā vienā vakarā skatītājiem piedāvās aktrises un kinorežisores Elitas Kļaviņas veidotu izrādi “Es atgriežos no tālienes” un dokumentālu filmu “Iļģuciema māsas”.
“Es atgriežos no tālienes” – tās ir divas mākslas valodas, apvienotas vienā projektā par sievietes sāpēm un sērām, par cerībām un spēku dzīvot. Pirmajā daļā – franču dramaturģes, romānu un bērnu grāmatu autores Klodīnes Galeā sarakstītā luga “Es atgriežos no tālienes”. Pēc tās uzņemtā filma “Turi mani cieši” (“Serre moi fort”) 2021. gadā piedalījās Kannu filmu festivālā un guva atzinību. Galeā savos darbos dziļi skar šķiršanās un nāves tēmas.
Arī šī luga nav izņēmums. Tas ir galvenās varones ceļojums no realitātes uz pašas radīto iekšējo scenāriju. Kamilla pamet bērnus un vīru. Tā tas izskatās līdz fināla pavērsienam.
Izrāde ir debija gan Elitai Kļaviņai, kas pirmo reizi uzņēmusies izrādes režisores atbildību, gan vienam no spilgtākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem Atim Jākobsonam, kurš veido izrādes scenogrāfiju. Lugas tulkotāja ir Agnese Kasparova, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele.
Projekta otrajā daļā – Elitas Kļaviņas dokumentālā filma “Iļģuciema māsas”, kuras darbība notiek Iļģuciema sieviešu cietumā, kur sievietes, kas izcieš sodu par smagiem noziegumiem, piedalās Antona Čehova lugas “Trīs māsas” iestudējumā teātra studijā, paralēli atklājot savus skaudros ģimenes dzīvesstāstus un ilgas pēc cilvēcīgas attieksmes ārpus cietuma mūriem.
Elita Kļaviņa debitēja kinorežijā ar pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Zorjana Horobraja”, par ko 2019. gadā ieguva Nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākā studentu filma”.
Filmas “Iļģuciema māsas” galvenā operatore – Baiba Kļava, montāžas režisore – Sandra Alksne, skaņu režisors – Anrijs Krenbergs, komponists – Kārlis Auzāns. Filma tapusi studijā “Air Productions” sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri.
Projekts “Es atgriežos no tālienes” JRT Mazajā zālē būs skatāms arī 10., 11., 27., 28., 29. septembrī.
Elita, kas ir tā saite starp jūsu iestudēto lugu un jūsu režisēto dokumentālo filmu, lai abus šos darbus rādītu Jaunajā Rīgas teātrī vienā vakarā?
E. Kļaviņa: Mākslā mani interesē noslēpums. Tā teritorija, kas ir aiz acīmredzamā un ausīm dzirdamā. Tematiski mani interesē arī ģimene – tās mikroattiecības ģimenē, kas veido cilvēku. Ģimene kā sākums labajam un ne tik labajam cilvēkā. Gan Galeā lugā, gan filmā redzēju iespēju šos aspektus apvienot.
Tāpēc ir šāda filma un ir šāda izrāde. Un abas kopā. Pirmā bija filma. Tas ir stāsts par Iļguciema sieviešu cietumu, bet, dzirdot ieslodzīto sieviešu personiskos stāstus, kļūst skaidrs, ka iemesls, kāpēc viņas nonākušas cietumā, slēpjas viņu ģimenēs. Un tad meklējām materiālu, kas ar dokumentālo filmu saderētu.
Kad kopā ar teātra literārās daļas vadītāju Margaritu Ziedu sākām strādāt pie šī projekta, pirmā doma vakara pirmās daļas sakarā bija latviešu stāsti, dokumentālie stāsti, sieviešu likteņstāsti…
Bet tas likās kaut kā pārlieku paredzami. Meklējumi bija grūti un ilgstoši, jo bija skaidrs, ka lugai, lai kādā formā, un filmai jābūt stilistiski un tematiski vienotām. Galu galā apstājāmies pie poētiskās franču lugas “Es atgriežos no tālienes”, kuras tēma ir ģimene.
Un arī filmā, kaut stāsts ir par Iļģuciema sieviešu cietumu, tēma būtībā ir par ģimeni. Tātad tematiski filma un izrāde saskaras, bet stilistiski viena otru papildina. Sociāli asa filma un poētiska izrāde.
Šī jums būs pirmā sastapšanās ar franču dramaturģi Klodīni Galeā?
Domāju, Latvijā viņa vispār būs iestudēta pirmoreiz. Klodīne Galeā ir mūsdienu franču autore, kas arī pati savas lugas iestudējusi. Tieši pēc šīs 2003. gadā uzrakstītās lugas “Es atgriežos no tālienes” 2020. gadā tapusi Metjū Almarika filma, kas izrādīta Kannu kinofestivālā un guvusi labu novērtējumu. Filmas galvenās lomas atveidotāja saņēma labākās aktrises balvu.
Filma bija lugas adaptācija, bet pati luga nekad un nekur nav iestudēta. Var teikt, ka JRT notiks pasaules pirmizrāde.
Kā izraudzījāties galvenās lomas atveidotājus?
Lugā ir četras vienlīdz lielas un vienlīdz nozīmīgas lomas, visi četri aktieri visu laiku ir uz skatuves. Tie ir Ivars Krasts, Lolita Stūrmane, es pati un brīnišķīgs deviņgadīgs zēns Breds Brakovskis no Ādažiem. Viņam šī ir pirmā pieredze ar tik lielu lomu. Ticu, ka jaunā aktiera organiskums daudziem būs pārsteigums.
Protams, sapratu, ka būs sarežģīti vienlaikus spēlēt un pašai būt režisorei, bet, zinot lugu, to, ka stāsts risinās manas varones Kamillas prātā, man likās pareizi uzņemties to darīt – ja varēšu atkodēt šo trauslo varoni, tad varēšu arī uztaisīt izrādi.
Tā ir specifiski īpatnēji uzrakstīta luga, kas nav uztverama lineāri, tā ir poētiska un vienlaikus daudznozīmīga.
Stāsts par sievieti, kura it kā “aiziet no ģimenes”. Tomēr lugas fināls piedāvā pagriezienu, kas liek ieraudzīt šo aiziešanu pavisam citā gaismā. Pamatā, kā jau teicu, tas ir stāsts par ģimeni – tēvu, māti, diviem bērniem –, un tām attiecībām, kas veido ģimeni. Un par to, cik laime trausla.
Kas, jūsuprāt, ir laime?
Es to saistu ar harmoniju. Tas ir dvēseles stāvoklis, kurā valda stabilitāte, drošības sajūta un prieks par katru dienu.
Turpinot par dokumentālo filmu “Iļģuciema māsas”, zinu, ka aktrise Kristīne Klētniece jau sen vada sieviešu drāmas studiju Iļģuciema sieviešu cietumā. Kā jūs nonācāt pie idejas vērt cietuma durvis?
Lūkojos pēc materiāla jaunai dokumentālai filmai, turēju acis, sirdi, ausis vaļā. Kad uzzināju par šo drāmas studiju, ko vada Kristīne, zvanīju cietuma kapelānei Rudītei Losānei, Iļģuciema sieviešu programmas “Mirjama” vadītājai.
Sākumā apšaubīju, ka varētu rasties filma, bet man likās interesanti pastrādāt šajā vidē “aiz mūra” kā pasniedzējai. Vairākus mēnešus kopā ar Kristīni Klētnieci iestudējām cietuma dramatiskajā studijā Šekspīra sonetus. Un tad sievietes sāka man atklāt savus dzīves stāstus, sajutu lielāku uzticēšanos.
Kad sapratu, ka vairākas no sievietēm vieno ģimenē piedzīvotā vardarbība, izlēmu, ka filmai tomēr jābūt! Izvēlējos ar viņām iestudēt Čehova lugu “Trīs māsas” un vienlaikus arī filmēt lugas tapšanas procesu.
Biju ieraudzījusi trīs sievietes, kurām varētu uzticēt lomas šajā lugā. Iestudējumu parādījām citām ieslodzītajām, cietuma darbiniecēm. Pirmizrāde bija ļoti emocionāla visiem! Tā ir arī nofilmēta un, iespējams, JRT mājaslapā drīz varēs noskatīties Iļģuciema cietumā iestudēto lugu “Trīs māsas”.
Izrādes iestudējuma process cietumā un sieviešu dzīvesstāsti kļuva par pamatu dokumentālajai filmai “Iļģuciema māsas”, ir nepārtraukta mijiedarbība starp lomām un sieviešu personisko dzīvi.
Lai kaut ko nospēlētu, jābūt emocionālai bagāžai. Tam dramatismam, kas nepieciešams, piemēram, Irinas lomai. Zinu, ka ieslodzītā Ginta, viena no mūsu aktrisēm, to smēla savā dzīvē, kas, protams, ir citādi traģiska nekā Čehova varonēm. Ginta ir notiesāta par sava bērna slepkavību.
Un iemesls tam bija…
Tas ir jautājums, uz kuru varēju atbildēt, tikai radot filmu. Ir jāredz tā visa. Cilvēks ir sarežģīts, un izvēles brīži trausli. Jā, manas cietumā uzņemtās filmas varones ir noziedznieces likuma priekšā.
Viena tiesāta, kā jau teicu, par bērna slepkavību, otra – par līdzdalību sava tēva slepkavībā. Vēl citai desmit gadi par narkotiku lietošanu un tirdzniecību. Tādi nopietni panti.
Bet, noskatoties filmu, tie pirmie vieglie secinājumi – ak tad šitādas! – pagaisīs. Būs daudz sarežģītāk. Un, ja es pati varbūt būtu piedzimusi tādā ģimenē kā, piemēram, Ginta, nezinu, kā veidotos mana dzīve.
Ir dzirdēts stāsts, ka sieviete ārzemju braucienā sadraudzējas ar nejauši satiktu, jauku precētu pāri, kas lūdz uz Rīgu aizvest mazu paciņu paziņai. Bet paciņā negaidīti – narkotikas! Un rezultātā sieviete, pati to pat nenojaušot, kļūst par narkotiku kurjeru un nonāk cietumā.
Gadījums ar manu varoni filmā nebija tik neapzināts. Bet katrā ziņā man nenāk prātā nevienai no manām varonēm mest ar akmeni. Noskatoties filmu, cilvēkiem varētu mainīties priekšstats par sieviešu cietumu. Ir vispārzināms fakts, ka vardarbības rādītāji ģimenē Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropā.
Tā diemžēl ir statistika. Visu laiku par to runā, bet pietiekami darīts netiek. Ir mainījušies daži likumi.
Ja sieviete vienreiz vērsusies pēc palīdzības policijā, tad viņa tiek nošķirta no ģimenes un ir policijas aizsardzībā. Agrāk tā nebija. Mana filmas varone, vairākas reizes sasista, ziņojusi policijai, apārstēta slimnīcā un atkal palaista mājās.
Tādu gadījumu ir ļoti daudz. Trīs no šādi cietušām sievietēm ir manas filmas varones. Ir vēl daudzas citas, kuras filmā neiekļuva, bet ar kurām runāju. Un es vēlos šai problēmai pievērst sabiedrības uzmanību.
Bet sit ne jau tikai vīrieši, ir arī vardarbīgās sievietes. Filmā ir arī stāsts par māti, kura bijusi vardarbīga pret saviem bērniem. Tomēr, jā, starp vardarbības upuriem ģimenēs sieviešu ir vairāk.
Bet kur, jūsuprāt, meklējams cēlonis vardarbībai ģimenē?
Vienu iemeslu nevarētu nosaukt neviens. Taču noteikti ietekmē sociāli ekonomiskais faktors. Domāju, savu lomu nospēlē arī postpadomju mantojums, kurā cilvēka vērtība nav diez ko augsta.
Un fakts ir tas, ka Latvijas Saeima joprojām nav ratificējusi Stambulas konvenciju, kas paredzētu normatīvos aktus vardarbības mazināšanai. Konvencija netiek pieņemta jo, lūk, Nacionālās apvienības un “Saskaņas” deputāti baidās no geju pāriem. B
et tajā pašā laikā ļauj, lai mūsu sievietes tiek klapētas!
Slikti strādā politiķi, ja nespēj šīs lietas nošķirt.
Viņus, baidos, pirms vēlēšanām tas neinteresē. Es, protams, gribētu, lai arī deputāti redzētu filmu “Iļģuciema māsas”. Būtu ko pārdomāt.
Kā radās ideja iesaistīt filmā profesionālos aktierus?
Ar šo izrādi vēlējos sagādāt īpašu notikumu arī cietumā ieslodzītajām sievietēm, iespēju tikties ar cilvēkiem ārpus mūra sienām, unikālu iespēju strādāt kopā ar ļoti profesionāliem aktieriem.
Veršiņins ir Kaspars Znotiņš, Tuzenbahs – Ivars Krasts, vēl spēlē Andris Strods, Ģirts Krūmiņš, Zigurds Neimanis… Bija interesanti gan sievietēm, gan profesionālajiem aktieriem, kā viņi man paši atzina.
Ko vispār nozīmē filmēt Iļģuciema cietumā?
Tur filmēšana nekad vēl nebija notikusi. “Aiz mūra” savulaik ielaista varbūt vienīgi kāda reportieru grupa. Bija ārkārtīgi grūti, tā bija reta iespēja, un sākumā pret mums – mani un operatoru – arī izturējās ar lielām aizdomām un neuzticēšanos.
Sastapāt administrācijas darbinieces ar vaibstiem kā jūsu atveidotajai Helēnai no JRT filmas “Aģentūra”, kura izjuta baudu no varas pār citiem cilvēkiem?
Es cietumu administrāciju saprotu, tai bija jābūt uzmanīgai, sākumā ļoti piesardzīgai, lai nesāktos nekādas buntošanās, jo bija sievietes, kurām nepatika, ka cietumā tiek ielaista mūsu filmēšanas grupa. Citām skauda, ka viņas netiek filmētas. Filmā to visu nevar redzēt, un labi, ka tā. Bet bija jāiegulda ļoti nopietns darbs, lai vispār cietumā varētu filmēt.
Ar visām ieslodzītajām tika noslēgti līgumi, pat ar tām, kuras redzamas tālumā. Liels paldies Ilonai Spurai, tobrīd Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītājai, kura pirmā deva piekrišanu šādam pasākumam.
Pirms tam tikai Ivars Zviedris tika filmējis vīriešu cietumā, bet tas bija neilgi pirms un pēc Brasas cietuma slēgšanas. Mūsu filmā redzams Iļģuciema cietums, kas joprojām darbojas, līdz ar to bija jāievēro visas drošības prasības. Nedrīkst kadrā iekļūt novērošanas kameras, atsevišķi žogi un tamlīdzīgi… Piesardzība bija labi saprotama.
Vai jūsos atbalsojās Olgas loma, kuru pati spēlējāt režisores Māras Ķimeles “Trīs māsu” iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī 2005. gadā?
Protams. To, ko Māra bija ielikusi manī, nekautrēšos atzīt, es tagad lietoju, neapšaubāmi. Paldies režisorei Mārai Ķimelei.
Visi, kas lasījuši un redzējuši Čehova lugu, zina trīs māsu izmisīgo, nepiepildītu cerību saucienu – uz Maskavu, uz Maskavu! Vai šobrīd tas neskan ironiski, groteski? No Maskavas taču mūk…
Režisors Vitālijs Manskis manu filmu “Iļģuciema māsas” vēlējās demonstrēt festivāla “Artdocfest” noslēgumā 8. martā, tieši divas nedēļas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī.
Toreiz filmu redzēja tikai festivāla dalībnieki, un īstā pirmizrāde būs Jaunajā Rīgas teātrī 9. septembrī. Bet pirms filmas demonstrācijas festivālā man daudzi zvanīja un teica – tie saucieni par Maskavu tev jāizgriež ārā! Bet es tos filmā atstāju.
Manuprāt, tas dod filmai vēl papildu dimensiju par laiku, kurā tā tapusi. Un par to, ko mums kādreiz nozīmējusi Maskava un krievu kultūra. Vienlaikus ieslodzītās sievietes arī kaut kādā ziņā ir Maskavas upuri.
Un, iespējams, viņu traģiskās dzīves ir sekas postpadomju mantojumam, kurā valda “lielais vīrietis” un “kārtīgais tēvs”, kuram jāpakļaujas. Šobrīd, protams, sievietes drīzāk varētu sapņot par palikšanu cietumā, nevis došanos uz Maskavu.
Tie Čehova trīs māsu saucieni – uz Maskavu! – filmā ir interesanta nianse, kas skatītājam paver vēl kādu jēgas slāni.
Teātris ir sapnis par labāku dzīvi. Kā jums šķiet, vai pēc šīs saskares ar lugas iestudēšanu un filmēšanas procesu ieslodzītās sievietes kļuvušas labākas?
Viņas man teikušas paldies. Izrādes un filmas veidošana cietumā ieslodzītajām bija emocionāls pacēlums un saskarsme ar mākslas faktu, cilvēciskām patiesībām. Sarmīte teica, ka labākais, ko guvusi cietumā, ir bijis caur teātri. Inga tagad ir brīvībā, bija arī uz pirmizrādi cietumā, Sarmīte jau atrodas Olainē, brīvāka režīma cietumā.
Kas jūs pašu visvairāk pārsteidza, ielūkojoties aiz cietuma mūra sienām?
Tas, cik ļoti notiesātās, būdamas aiz režģa, vēlas palikt sievietes. Pretojoties režīmam un ikdienas rutīnai, kurā ir vieni un tie paši ēdieni un vieni un tie paši cilvēki, ieslodzītās turpina pucēties. Krāso lūpas, pin bizītes… Un viņas to visu dara pašas sev. Lai saglabātu sievieti un cilvēcību sevī.
