Atgriezties laukos ābeļdārza dēļ 0
Latvijas augļkopības nozarei ir liels neizmantots potenciāls, turklāt augļkopība ir viena no nedaudzajām nozarēm, kur izveidota laba sazobe ar pētniekiem, konkrēti, Latvijas Valsts augļkopības institūtā Dobelē. Aizvien augošais pieprasījums pēc Latvijā audzētiem augļiem un ogām, kā arī labās cenas padara darbošanos nozarē ienesīgu.
Augļkopība dod lielisku uzņēmējdarbības iespēju laukos tiem saimniekiem, kuru zemes īpašumu platība nepārsniedz 20 hektārus, šonedēļ Jelgavā secināja diskusijas “Vai augļkopības nozarei ir perspektīvas Latvijā?” dalībnieki.
Kalvis Eliass, zemnieku saimniecība ‘Svitkas”: – Mēs esam izvirzījuši mērķi paveikt kaut ko līdzīgu kā Somijā – iemantojot klientu lojalitāti un atsaucību, ieņemt importa ābolu vietu Latvijā. Kā to sasniegt?
Esam sapratuši, ka pircēju atsaucību varam panākt ar ābolu nevainojamu kvalitāti. Mūsu pašu noteikto augsto kvalitātes standartu dēļ šķirojot nākas brāķēt ap 15% ābolu. No kopējā naudas apgrozījuma 1,2% veido reklāmas izdevumi. Visos veikalos pie letēm atrodas mūsu saimniecības logo. Skolās, kur piedalāmies “Skolas augļa” programmā, izvietojam z/s “Svitkas” plakātus. Vislabākie pārdošanas rezultāti ir veikalos, kas atrodas tuvu šīm skolām. Bērni pārliecina vecākus par mūsu ābolu augsto kvalitāti arī veikalā.
Tātad ar minimāliem reklāmas pasākumiem nodrošinājām lielāku ābolu pārdošanas daudzumu. 0,6% no apgrozījuma – apsekošanas izdevumi – tā ir nauda, kas tērēta visu 33 veikalu, kur pārdod mūsu ābolus, regulārai apmeklēšanai. Pretim esam saņēmuši necerētu izpratni – nekad neesam saņēmuši atteikumu mūsu rosinātām cenu izmaiņām. Jā, mūsu āboli ir vidēji par 30% dārgāki, bet šī cena atbilst ieguldītajam darbam un augstajai kvalitātei.
Dace Drošprāte, zemnieku saimniecības “Akmentiņi” saimniece: – Pievērsīsim uzmanību, ka tirgū nav konkurētspējīgu Latvijas bumbieru. Šī niša ir tukša, nav konkurences. Cilvēki dārzus maz stāda tāpēc, ka jārēķinās ar naudas iesaldēšanu uz trim četriem gadiem. Dārzus patlaban stāda vai nu ļoti bagāti cilvēki, vai stādu audzētāji. Visvairāk tos ierīkoja, kad bija valsts atbalsts. Esmu pārliecināta, ka nozarei cilvēkus piesaistīsim, ja lielu atbalsta intensitāti par dārzu stādīšanu saņems arī par 40 gadiem vecāki cilvēki.
Modris Lāčplēsis, SIA “Poceri” saimnieks: – Mums patlaban ir ļoti liels šķirņu sortiments, kas bremzē izaugsmi. Tas ir tāpēc, ka tad, kad stādījām dārzus, stādu trūka. Stādīja, ko var dabūt. Uzskatu, ka komercdārzā vairāk par piecām šķirnēm nevajadzētu audzēt.
Mūsu kooperatīvs “Zelta ābele” ved ābolus uz “‘Maxima” lielveikaliem. Varam piegādāt 2. šķiras ābolus.
“Skolas augļa” programma ir ļoti laba, perspektīva, tostarp arī izglītojoša – bērns zinās, ka tas ir Latvijā audzēts ābols un to vajag ēst, tas ir garšīgs. Kooperatīvs “Zelta ābele” iesniedzis projektu Eiropas atbalstam ražotāju grupas izveidei un investīciju piesaistei.
Ligita Rezgale, zemnieku saimniecības “Mucenieki” saimniece: – Ābolus izaudzēt jau mēs arī protam ne sliktāk un ne dārgāk kā poļu augļkopji, bet vislielāko īpatsvaru pašizmaksā veido pamatlīdzekļu iegāde – traktori, agregāti, noliktavas, dzesētāji. Mēs komercaugļkopību sākām no nulles, tāpēc visi pamatlīdzekļi jāiegādājas vienai paaudzei īsā laikā. Ja visu to darām pilnībā par savu naudu, tad vienu hektāru lielā dārzā ābolu ražošanas izmaksas jau tuvojas latam, kas ar poļiem konkurēt nu nekādi nevar. Ja platības ir vismaz desmit hektāru lielas, tad mēs varētu pamatlīdzekļus pirkt ar 75% lielu atlaidi, kā poļi to dara, tad ar viņiem varētu sekmīgi konkurēt. To varam sasniegt vien tad, ja veidojam ražotāju grupas un piedalāmies to atbalsta programmās.
Estere Kočkina, veikalu tikla “Elvi” pārstāve: – Pieprasījums pēc Latvijā audzētajiem āboliem un bumbieriem ir. Godīgi varam pateikt – mēs vēlamies pārdot jūsu audzētos ābolus, tomēr piedāvājums ir nepietiekams. Kvalitāte ir dažāda. Mums, iespējams, arī ir atšķirīga izpratne par to. Mums kā iepircējam un patērētājam nepatīk, ja āboli tiek iepakoti. Gala patērētājam tas ir neparocīgi, nepatīkami. Kvalitātē viena no lielākajām problēmām ir dažāda lieluma āboli.
Mēs esam gatavi par dārgāku cenu pirkt Latvijā audzētos ābolus tāpēc, ka pircējs tos pieprasa un ir gatavs par tiem pārmaksāt 10 – 15 santīmus. No visiem pārdotajiem āboliem Latvijas ābolu īpatsvars mūsu veikalos ir mazāks nekā 10%.
Iepirkums nenotiek centralizēti, augļi audzētājam ir jāved uz katru veikalu.
Neils Kalniņš, uzņēmējs, šajā pavasarī stādīs savu pirmo komercdārzu: – Līdz pirmā ābeļdārza stādīšanai šajā gadā nonācu apstākļu sakritības rezultātā – bija jāsaprot, ko darīt ar vecvecāku zemi. Sākām rēķināt, kas visizdevīgāk – audzēt ābolus ir pat 20 reizes izdevīgāk nekā graudus.
Ābeļdārza veidošana ir saistīta arī ar manu pilsonisko nostāju – uzskatu, ka mums vispirms ir jānodrošina darbs iespējami vairāk cilvēkiem. Manā Jaunbērzē vēl ir cilvēki, kas būtu gatavi darboties.
Viss iepriekš teiktais var būt kaķim zem astes, ja Latvijā nebūs kooperācijas. Tā ir vienīgais ceļš pašizmaksas samazināšanai. Ja kooperatīvi būs atvērti jaunajiem, kas vēlas darboties, tad agrāk nonāksim pie vienādas izpratnes visos līmeņos.
Kad no zemes pleķīša līdz pusdienas šķīvim varēsim nodrošināt skaidru sadarbības saikni, kurā ir audzētājs, loģistiķis, pētnieks un skolotājs, tad varēsim runāt, ka augļkopība ir bizness, ar ko daudzi klātesošie vai viņu bērni pelnīs lielu naudu un nebūs motivēti doties uz citām valstīm.
Vilis Seleckis, augļkopis: – Patlaban ļoti aktuāls kļuvis lozungs – sargāsim Latvijas laukus. Glābt laukus nozīmē – dot cilvēkiem laukos darbu. Tam vispiemērotākā nozare ir augļkopība.
Kooperatīviem vajag atbalstu tāpēc, ka modernas tehnoloģijas var nopirkt vien lieli un turīgi spēlētāji. Paldies pētniekiem, kuru pētījumi ir virzīti uz to, lai augļi būtu garšīgi, tomēr jādomā par to, lai tie būtu arī transportējami un uzglabājami. Mūsu āboli veikalā ātri bojājas.
Māra Rudzāte, Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja: – Latvijā augļu koku un ogulāju stādījumu nepietiek. Augļkopība ir perspektīva un eksportspējīga nozare – ābolus var pārdot Igaunijā, Somijā un Krievijā. Visa pamatā ir izglītība un zināšanas.
Patlaban nozarei speciālistus negatavo vidējā posma mācību iestādes, nav mūžizglītības, bēdīgi sokas arī ar augstāko izglītību. Ir daudz darāmā likumdošanas uzlabošanā un tehnoloģiju izmantošanā. Ja aktīvi darbosies jaunie cilvēki, ja viņi redzēs, ka šis bizness dod atdevi, tad ar to nodarbosies.
Zaiga Apse, Latvijas Stādu audzētāju asociācijas valdes locekle: – Stādāmā materiāla nepietiek tāpēc, ka komercdārziem un mazdārziņiem pieprasījums ir pilnīgi atšķirīgs. Ir ļoti neprognozējams stādu audzēšanas tirgus, bet stāda izaudzēšana ir trīs četru gadu darbs. Vairāk ir jāsadarbojas.
Māra Skrīvele, Latvijas Valsts augļkopības institūta vadošā pētniece: – Mēs esam interesanti ar savu savdabību. Mūsu āboli ir mīksti, tomēr vai labāk ir piemēroties tikai tirgotāju prasībām vai saglabāt savu savdabību un pircēju? Acīmredzot Latvijā būs saimniecības, kas ābolus eksportēs, kam vajadzēs stingros ābolus, bet būs arī tādas, uz kurām pircēji dosies vākt ražu paši, un katrs vēlēsies savu šķirni. Saimniecībām ir jāspecializējas atšķirīgu augļu un ogu šķirņu audzēšanā, jo, lai arī Latvija ir maza, augšanas apstākļi tajā ir atšķirīgi.
Edīte Kaufmane, Latvijas Valsts augļkopības institūta direktore: – Mūsu institūts savulaik sagatavoja augļkopības nozares izaugsmes stratēģiju. Patlaban nozares pārstāvjiem ir jāpārliecina ierēdņi un politiķi par nepieciešamību to iekļaut Nacionālajā attīstības plānā. Pēc tikšanās ar zemkopības ministri Laimdotu Straujumu secinājām, ka viņa atbalsta rīcību, kas vērsta uz cilvēku atgriešanos laukos.
