Atgriezties dzimtas namā. Ciemos pie Auzeru ģimenes Limbažos 0
Nu jau piecus gadus Ligitas un Oļega Auzeru ģimene no Rīgas pārcēlusies uz Limbažiem, uz slavenā sudraba meistara senču namu. Tur arī dzīvo un savu radošo darbnīcu gleznošanai iekārtojis Oļega brālis Arturs Auzers, kura dzīvojamās istabās godā celtas dzimtas senās mēbeles, tostarp cienīgās gultas – viena ar koka galiem, otra ar augstu polsterētu atzveltni.
Auzeru senči bijuši enerģiski un darbīgi limbažnieki, vecvectēvs mājas gala piebūvē ne vien darinājis kurpes, bet arī dziedinājis cilvēkus un lopiņus. Tagad namam un arī pilsētai jaunu elpu piešķīris Oļegs Auzers – viņš kopj dzimtas mantojumu, bet Limbažu vecajā rātsnamā apmāca juvelieru amatā zeļļus un izveidojis “Dzīvā sudraba” muzeju, lai spodrinātu un attīstītu Limbažiem sudraba pilsētas tēlu. Muzejā ļaudis var ne vien skatīt filigrānos un dzīves filozofijas simbolisma piesātinātos mākslinieka darbus, bet arī paši iemēģināt roku sudrablietu darināšanā, piemēram, nu jau populāra tradīcija kāzās jaunajam pārim sakausēt sudraba zariņus – tādējādi top jaunais dzimtas koks, kuru var kuplināt, piedzimstot bērnam. Šķiet, it kā sajūtot šīs aktivitātes, Auzeru ģimenē pieteicies mazais Ādams – Ligita viņu smejot dēvē par “Dieva brīnumu”, jo bērnus vairs nav gaidījusi. Tagad četrgadīgā dēliņa priecīgās čalas pieskandina senatnīgo namu, ienesot tajā jaunu dzīvīgumu un dzirkstošu enerģiju.
19. gadsimta astoņdesmitajos gados celtajā mājā kādreiz saimniekojuši Oļega vecvecāki. Vecmamma Anna Liepiņa (dzimusi Jakovļeva) ģimenē bijusi pieņemts bērns, viņa vēlāk šo ēku atpirkusi no savas pusmāsas. Pasta darbiniece Anna bijusi ļoti inteliģenta un darbīga, viņas vīrs Vilis Liepiņš Limbažos bijis pazīstams kā sabiedrības dvēsele, aktīvi darbojies pašvaldībā. Viņš padomju gados bijis Izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet neparko nav stājies partijā, tāpēc pret viņu vērstas represijas, pirmkārt komunistu vara nolēma denacionalizēt māju, kur dzīvoja Liepiņu ģimene. Ēkai noplēsa skaisto brūno dakstiņu jumtu, tā vietā uzmetot šīferi, izrāva un aizveda senās ārdurvis, bet plašās telpas sadalīja, izveidojot septiņus mazus dzīvoklīšus. Vienu “kambarīti” pat iekārtoja, izlaužot skaistās parādes kāpnes, kas veda uz otro stāvu, jo ievajadzējās dzīvokli kādai sievietei, kura labi sadzīvoja ar padomju varu. Sešdesmitajos gados atņēma arī senču rūpīgi iekopto dārzu, tā vidū uzslienot masīvus gāzbetona šķūņus.
Deviņdesmitajos gados mājā vēl dzīvoja Oļega mamma Zenta Auzere, pārējos dzīvokļos – dažādi īrnieki, daži paši sev iegādājās īpašumus un pamazām atbrīvoja telpas, bija arī sirmgalvji, kas nodzīvoja līdz mūža galam. Patiesībā māja visu laiku, arī sociālisma gados juridiski piederēja vecmammai, tātad pašvaldība to visu darīja un naudu no īrniekiem ņēma nelikumīgi, teic Oļegs Auzers. Tagad, lai apsaimniekotu šo mantojumu, jāiegulda daudz darba un lieli līdzekļi, saimnieki visu mēģina darīt pamazām. Logi bija tik izpuvuši, ka atverot tie krita ārā, slēģi arī bija iztrunējuši un daudzi pazuduši. Elektrība dzirksteļoja, tāpēc kabeļi un vadi bija jāpārvelk no jauna. Padomju gados mājai uzradusies divstāvu piebūve, kas celta ļoti nekvalitatīvi. Daudzās krāsnis nebija pieredzējušas tīrīšanu, tās visas bija jāpārmūrē, stāsta Oļegs. Smagākais darbs bija jumts – to jaunu izdevās uzlikt tikai šogad, turklāt cīnoties ar ierēdniecību. Daudzām mājām Limbažos salikti sarkani metāla jumti, taču Auzeri savu namu mēģināja integrēt stilā. Vēsturiski bijuši tumšbrūni dakstiņi, tāpēc, rēķinot finanšu iespējas, uzlikts vismaz kas līdzīgs – bezazbesta šīfera viļņots klājums. Fasāde namam sakopta, omulīgo pagalmu norobežo eleganti vārti, tagad saimnieki plāno pakāpeniski pieķerties iekštelpu remontam, visupirms darbu sarakstā – nama gaitenis.
