Jūlijs Beļavnieks: Atgriežoties pie publicētā. Kas aizstāvēs piena ražotājus? 8
Jūlijs Beļavnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts kontrole nākusi klajā ar skaļu paziņojumu, ka nelietderīgi iztērēti pandēmijas krīzes pārvarēšanai lauksaimniekiem, tajā skaitā piena ražotājiem, valdības atvēlētie līdzekļi, ar ko “Latvijas Avīze” iepazīstināja 14. aprīļa publikācijā “Govij “štepseli izraut nevar””. Valsts kontroles secinājumiem nepiekrītu.
Publiski tiek apgalvots, ka, pēc revidentu aplēsēm, valsts atbalsts piena lopkopības nozarē par vismaz 7,3 miljoniem eiro pārsniedza ieņēmumu samazinājuma apjomu.
Pret ražojošajām saimniecībām iestājās arī Valsts agrārās ekonomikas institūta pārstāvji, uzskatot – “ja ir kompensēts par daudz, tas nozīmē, ka nauda nav izlietota paredzētajam mērķim”.
Nopietnu secinājumu izdarīšanai vajadzētu vadīties nevis no aptuvenām aplēsēm, bet gan no objektīviem datiem.
Pēc Lauksaimniecības datu centra informācijas, piena govju ganāmpulku īpašnieku ienākumi sāka krasi samazināties ar 2020. gada aprīli, kad piena pārstrādes uzņēmumi un piena iepircēji, aizbildinoties ar Covid-19 krīzi, samazināja piena iepirkuma cenu.
Latvijas piena ražotāju ienākumi katru mēnesi samazinājās par 3,5 miljoniem eiro, līdz gada beigām sasniedzot 20,3 miljonus eiro.
Aptuveni tādu summu ienākumu stabilizēšanai arī Lauku atbalsta dienests izmaksāja 5103 slaucamo govju ganāmpulku īpašniekiem (nevis 9040 pretendentiem, kā to apgalvo Valsts kontrole).
Ievērojot to, ka iepirkuma cenu samazināja visi piena iepircēji un ienākumu samazinājums skāra visus piena ražotājus, pareizs bija Zemkopības ministrijas lēmums atbalstu izmaksāt pēc vienotām likmēm par visām slaucamajām govīm, nevis vērtēt katru saimniecību individuāli.
Piena ražotāji ir pilnībā atkarīgi no piena pārstrādes uzņēmumu un piena iepircēju diktētajiem noteikumiem. Atšķirībā no graudiem pienu ilgstoši nevar uzglabāt, gaidot izdevīgākas cenas piedāvājumu.
Covid-19 vai citu apstākļu ietekmē par 10 līdz 40 procentiem ir pieaugušas cenas rapša raušiem, sojas spraukumiem, minerālbarībai un citiem nozares darbībai nepieciešamajiem resursiem.
Ražošana tikai tad var normāli attīstīties, ja cena par pārdoto produkciju ir nedaudz augstāka par ražošanas pašizmaksu.
Piena lopkopībā uz izdevumiem jāattiecina ne tikai tiešās ar piena ražošanu saistītās izmaksas (~29 centi par kilogramu piena), bet arī zaudējumi, kas saistīti ar slaucamo govju brāķēšanu un to realizāciju, kā arī zaudējumi no bullīšu pārdošanas.
Nozares kopējie izdevumi, attiecinot tos uz ražotā piena tonnu, sasniedz ~35 centus par kilogramu piena. Tādu cenu vidēji maksā Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Piena ražotājus savulaik skāra neiegūtie ienākumi pēc Krievijas embargo ieviešanas 2014. gada augustā.
Pirmos trīs gadus tika saņemts ES un valsts atbalsts ienākumu krituma kompensēšanai, bet tāda atbalsta vairs nav, lai gan cenu samazinājums joprojām turpinās. Piena ražotāju nesaņemtie ienākumi sešos gados jau pārsnieguši 230 miljonus eiro, cenu “šķēres” joprojām pastāv.
Latvijas tautsaimniecībā vidējā bruto darba samaksa jau pārsniegusi 1100 eiro mēnesī, savukārt Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijā ietilpstošajās saimniecībās vidējā bruto alga 2019. gadā bija tikai 856 eiro, bet būtiski zemāka vidējā bruto alga (533 līdz 645 eiro) tā bija piena ražošanas saimniecībās.
Algu paaugstināšanu darbiniekiem ar tam sekojošu sociālā nodokļa iemaksu pieaugumu limitē nesamērīgi zemā samaksa par saimniecībās ražoto produkciju.
Par absurdu jāuzskata tas, ka, samazinot piena iepirkuma cenas, pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi gatavajai produkcijai tās palielina, nodrošinot virspeļņu sev, bet lauksaimniekus – piena ražotājus – virzot uz maksātnespēju. Konkrēts piemērs.
Valmierā ražotajam un “Elvi” veikalu tīklā realizētajam 20% skābajam krējumam 450 g iepakojumā 2013. gada septembrī pārdošanas cena bija 1,31 eiro, bet 2020. gada septembrī – 1,75 eiro.
Savukārt par piegādāto svaigpienu 2013. gada augustā maksāti 314,59 EUR/t, bet 2020. gada septembrī – 269,20 EUR/t.
Ja netiks normalizētas piena pārstrādes uzņēmumu maksātās svaigpiena iepirkuma cenas, tad piensaimniecības nozari var piemeklēt cukurbiešu un linu audzētāju liktenis. Vai būs kāds, kas aizstāvēs piena ražotājus?
