Atgriezos Ziedoņa laikā un telpā 0
Vienā upē divreiz iekāpt nevarot. Bet vai var divreiz ierausties viena dižozola dobumā, pēc 36 gadiem, citā gadsimtā, citā gadu tūkstotī, citā sistēmā? Es to izdarīju pie Ērgļiem Augļēnu kalnā; un arī dokumentāli nofotografējos; bet nu jau bez Ziedoņa. Manī vibrēja milzīgs izjūtu, atmiņu un izbrīna spriegums, savienojot kopā šķietami nesavienojamo, šīs tik dažādās laiktelpas. Es dodu jums iespēju ar vairāku fotogrāfiju palīdzību pārliecināties.
Kā tas sākās
Tas sākās ar Ziedoņa nojausmām un spēku. Viņš padomju varas laikā iedrošinājās izveidot Dižkoku atbrīvotāju grupu. Tā nebija oficiāli reģistrēta un darbošanās atļauju saņēmusi. Ziedonis ar inteliģences darba rokām sāka atbrīvot dižkokus.
Bet vēl pirms tam 1974. gadā kā pētījumu rezultāts iznāca mežu zinātnieka Staņislava Saliņa grāmata “Latviešu dižkoki un senie koki”.
Grāmata bija kā svaiga vēsma dabas draugiem un tūristiem. Sākās kustība nezināmo dižkoku meklēšanā, kurā iesaistījās gan zinātnieki, gan mežziņi un mežsargi, dažādu profesiju pārstāvji, skolēnus un pensionārus ieskaitot .
Dažu gadu laikā dižkoku skaits bija dubultojies ar lieliskiem atradumiem. Atradumi turpinās arī tagad un – daudz.
1976. gadā Staņislavs Saliņš man jautāja, kur Latvijā varētu būt lielākā tādu dižkoku koncentrācija, kuriem nepieciešama atbrīvošana no apauguma; jo dzejnieks Imants Ziedonis ar draugiem gribot atbrīvot Latvijas dižkokus. Es ieteicu Unguru muižu Cēsu rajonā, kur muižas parkā un tuvākā apkārtnē 1974. gada vasarā biju samērījis 43 dižozolus un vienu dižosi.
1976. gada rudenī Ungurmuižas parkā sākās Imanta Ziedoņa vadītās talkas vienreiz mēnesī uz divām dienām. Katram braucienam toreizējais LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols pēc Ziedoņa lūguma piešķīra lielo autobusu. Un tā mēs 20 gadus pa visu Latviju atbrīvojām ozolus un arī citus dižkokus. Pavasaros arī stādījām un iekopām piemiņas birztalas.
Trīsreiz Augļēnu kalnā
Tur sākums bija 1977. gada vasarā, kad ulmaņlaiku Ērgļu pagasta sekretāre, vietējā leģenda Velta Rozenfelde sāka man sūtīt savas novadpētniecībā savāktās leģendas. Un milzīgu daudzumu nezināmo ozolmilžu atradumus un mērījumus. No tiem laikiem pie manis glabājas bieza mape ar viņas vēstulēm un pašas zīmētām karšu shēmām. Tajā gadā mēs visu vasaru un rudeni un vēl nākamajā gadā pa Ērgļu laukiem un zudušajām mājām gājām Rozenfeldes dižkoku atradumu pēdās, pārmeklēdami un precizēdami viņas atrastos ozolus.
Viens no daudzajiem skaistajiem brīnumiem bija dažus kilometrus aiz Ērgļiem 207 m augstajā Augļēnu kalnā. Tur no augšas pavērās plaša ainava uz Ērgļu māju jumtiem, uz tīrumiem ar siena zārdiem meža ielokos, ar mežiem pļavu ielokos un ceļa lenti starp tiem. Pašu kalnu un nogāzes kā skaistas buķetes greznoja ozoli un dižozoli. Šeit mēs ar Ingrīdu, manu dzīvesbiedri, samērījām astoņus dižozolus. Bet vēl lielāks skaits zemzarīšu, kuri briedināja stumbrus, lai kļūtu par drīzās nākotnes dižozoliem, palika aiz svītras. Ozolu stumbri bija vienās rētās, kara šķembu pilni. Augļēnu māju saimnieks Rūdolfs Melnbārdis stāstīja kara atmiņas, kā veselu mēnesi šeit norisinājušās sīvas kaujas un kalns un mājas vairakkārt gājušas no rokas rokā starp vāciešiem un krieviem.
Kauju starpbrīdī vācieši savāc savus kritušos, steigā apglabā, uz kapu kopiņām iesprauž baltos bērzu krustus. Kad Augļēnu kalnu iegūst austrumu atbrīvotāji, tie ar automātiem tikmēr šāvuši uz balto bērzu krustiem, kamēr tie izjukuši šķēpelēs. Bet Rūdolfa sievai sākušās dzemdības, viņu ar ratiem, slēpdamies no lodēm, veduši pa gravām un Ziedugravā 1944. gada 2. jūlijā piedzimis vēlākais Latvijas Universitātes profesors Jānis Melnbārdis. Lodes un šķembas uztvēra ozoli, pasargādami jaundzimušo un viņa māti.
Mēs pēc 33 gadiem mērām šķembām pielādētos ozolus. Nevienu koku Augļēnu kalnā nedrīkst zāģēt, jo zāģim zobi būs beigti no šausmīgā kara liecībām.
Augļēnu kalna Vecais ozols
Mani pieraksti rāda, ka tam šajā kalnā ir visdižākais stumbra apkārtmērs – 6,33 m. Stumbra dobums atgādina rūķīšu mājiņu. Pa šaurajām durvīm var iespraukties tikai četrrāpus, bet iekšā telpa kā kupols. Stumbrs vietām sakapāts ar cirvi. Uz vienas no lielajām ozola saknēm izcirsts robs, lai izveidotu reperi zemes mērniecībai. Augšā stumbrā iedzīta resna dzelzs tapa. Četru metru augstumā ozola stumbrā ir puskvadrātmetru liela rēta. Tur pieci resni urbumi. Jādomā, ka tādā veidā ir gribējuši tikt pie bitēm, kas iemetušās dobumā. Kraujas pusē ozolam vareni sakņu kontroforsi kā balsti.
Līdzīgus īsākus vai garākus aprakstus izveidoju par visiem astoņiem Augļēnu kalna dižozoliem.
1977. gada 25. septembrī šeit atveda Ziedoni ar dižkoku atbrīvotājiem. Prāvas egles un izstiepušies krūmi no gravas puses mācās virsū ozoltēva vainagam. Mazākos kokus zāģējām ar fuksīšiem, lielākos – ar lielo divroku zāģi. Vēlāk atbrauca mežsargs ar družbu un norāva viens un divi visus kokus, savas ērtības labad atstādams ap 70 cm augstus celmu stumbeņus. Vēlāk, kad mēs, visi dageri, ēdām pusdienas, Atis Baiža ar savu labo fuksīti tupus rāpus laboja mežsarga haltūru un nozāģēja garos stumbakus pie zemes.
Un tā dageri 20 gadu laikā ir 199 reizes braukuši un darbojušies 102 vietās pa visu Latviju.
Tagad
Šovasar vairākas reizes braucu līdzi Zigurdam Vidiņam, lai palīdzētu sameklēt Ziedoņa atbrīvoto dižkoku vietas, lai filmētu, kādas tās izskatās tagad un ieietu tā laika sajūtās un salīdzinātu. Šīs vietas reti kur kartē iezīmētas, reti kur koptas un reti kur uzliktas norādes. Kad piebraucām pie Augļēnu kalna, es nekādi nevarēju saprast, kur dižozolus atrast. Viss bija pārvērties un aizaudzis.
Kad izlīdu cauri brikšņiem, kalna galā ieraudzīju jaunu māju. Baidījos, ka suns mani sakodīs; bet iznāca smaidīga, laipna saimniece Nāta – Natālija Buile, ģeogrāfijas skolotāja. Viņas ģimene brīvdienas un atvaļinājumus pavada Augļēnu kalna atbrīvošanā no latvāņiem un krūmiem. Pirms 15 gadiem iegādājušies daļu no Augļēnu kalna, uzcēluši māju uz vecajiem pamatiem, no citurienes pārveduši un uzstādījuši seno klēti un vēl vienu māju. Sovhoza laikos te vecajā kūtī bijusi liellopu ferma, un latvāņus ieaudzējuši lopbarībai. Nātas vīrs rāda savas aprētotās rokas no latvāņu indīgās sulas. Tad Nāta pa viņu izveidoto dabas taku, gar gravas malu ved uz veco dižozolu. Iedams aiz Nātas, es iekliedzos tik stipri, ka viņa salecās no izbīļa. Vecais Augļēnu ozols parādās pēkšņi izcirtuma robā kā negaidīts seno mežu sumpurnis. Kliedziens man spruka ne tikai no dižozola izskata vien, bet galvenokārt par to, kā šī vieta līdz nepazīšanai pārveidojusies. Pirms 36 gadiem brīvi augošais koks ieaudzis lielu koku mežā, kuru galotnes pārsniedz vecā dižozola augumu. Tādēļ vecais ozola krīvs ir zaudējis pusi no vainaga. Tomēr uzticami stāv savas tēvzemes sardzē ar aizlauztiem zaru elkoņiem.
Nātas ģimene ar bērnu draugu palīdzību ir atbrīvojuši tikai stumbra tuvāko apkārtni. Tomēr labi, ka tā. Šeit izskatās ļoti dramatiski, bet skaisti. Laikam arī tāpēc ozola dobumā ievietota atzīmēšanās vieta starptautiskajai slēpņošanai.
Es apņēmos atkārtot vēsturi un ielīst vecā milža viducī. Ozolam briestot resnumā, caurums uz dobumu ir sašaurinājies. Es arī esmu kļuvis par 36 gadiem vecāks. Nometos uz viena sāna, izstiepu apakšējo roku cik iespējams uz priekšu, augšējo atpakaļ. Manas ribas spiežas pret dobuma malām; izelpoju gaisu un iekšā tiku. Mani nofotografēja, lai salīdzinātu dažādu gadu tūkstošu ainas. Neraugoties uz savām mocībām, ozols ir piebriedis resnumā līdz 6,7 m. Tāda sajūta, it kā es būtu savilcis kopā un vienlaikus ieraudzījis dažādus laikmetus, it kā es būtu nagla, kas izdzīta cauri diviem gadu tūkstošiem.
Ir jāatjauno dageru kustība – dižkoku atbrīvošana. Ir jāsāk atbrīvot vismaz Ziedoņa atbrīvotie ozoli, kamēr vēl nav par vēlu.
Iesim meklēt šīs vietas!
Trīs patiesības, ko vajag uztvert un iegaumēt.
1. Latvija ir dižkoku lielvalsts, jo mūsu Tēvzemē dižkoku ir daudz vairāk nekā citās Eiropas valstīs.
2. Pateicoties zemnieku dzīvei viensētās un dižkokiem, Latvijā ir skaistākā līdzenuma ainava Eiropā.
3. Pateicoties dižkokiem, birztalām un koku puduriem, Latvijā ir liela dabas daudzveidība un reto sugu bagātība.
2013. gads ir Imanta Ziedoņa gads. Ziedonis dzimis 1933. gada ziedonī, 3. maijā.
Dižkoku atbrīvotāju grupas sākuma dalībnieks Zigurds Vidiņš tagad veido dokumentālu filmu par dageriem (dižkoku atbrīvotāju grupa). Filmai jābūt gatavai līdz Latvijas valsts svētkiem.