Ozola treniņi 1
– Kā tu fiziski juties bobslejistu kompānijā?
– Skriešanā un lēkšanā nebija problēmu, bet svaru treniņos gāja sarežģīti, spēru lielu soli uz priekšu. Trenējoties vieglatlētikā, no krūtīm stieni vispār nespiedu. Sākumā varbūt varēju 115 kg pacelt, bet jau pirmajā bobsleja ziemā padevās 135 kg. Dziļajos pietupienos arī pieliku klāt 30 kilogramus. Tas man tagad vieglatlētikā noderēs. Fiziskie treniņi pie Jāņa Ozola ir ļoti interesanti un prātīgi, viņa vingrinājumi man cirksni izārstēja. Mūsu bobslejistiem fiziskā sagatavotība ir ārkārtīgi laba. Stūmēju rangā tīri pēc fiziskajiem rādītājiem es biju krietni uz beigu galu – no 12 džekiem kāds devītais desmitais.
– Savādi gan – viduvējie daudzcīņnieki Oskars Melbārdis un Oskars Ķibermanis bobslejā ir ļoti labi, bet Latvijas rekordists izrādās nederīgs.
– Viņiem fiziskie dotumi vairāk piemēroti bobslejam. Melbārdis jau toreiz, kad vēl pie mums trenējās, bija masīvāks, kājas lielas un spēcīgas, labi sprintu skrēja. Bobslejā tas ir galvenais. Es esmu smalks, sauss. Jau pirms pievienošanās bobslejistiem pieļāvu, ka tas man var kļūt par klupšanas akmeni, taču domāju, ka spēšu uzaudzēt masu, jo treniņos būs mazāk skriešanas un vairāk svaru cilāšanas.
– Cik labi tu paspēji iepazīt īsto bobsleju?
– Iepriekšējā sezonā Uģa Žaļima četriniekā braucu Eiropas kausu sacensībās un ar Oskaru Ķibermani startēju arī Pasaules kausa izcīņas posmā Sanktmoricā. Sākumā bija interesanti, viss jauns, bet ātri piešāvos. Mums labi gāja, lai gan bija arī kritieni – divreiz ar četrinieku apgāzāmies Vinterbergā un reizi ar divnieku Altenbergā. Nemaz nesapratu, ka esam nokrituši. Čaļi, kas jau braukuši, zina vietas, kur krīt un kad stiprāk jāiekrampējas. Es nezināju, tikai braucu un jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, traka skaņa, plecs beržas gar ledu. Taču televizorā izskatās trakāk nekā dzīvē.
