Atgriezies pie saknēm. Saruna ar Latvijas rekordistu vieglatlētikas desmitcīņā Edgaru Eriņu 1
Latvijas rekordists vieglatlētikas desmitcīņā Edgars Eriņš (28) pirms pusotra gada ar lielu entuziasmu pievērsās bobslejam, taču gan subjektīvu iemeslu, gan prāvās konkurences dēļ savus mērķus ledus renē nespēja sasniegt un nu atgriezies vieglatlētikā.
Pietrūka svara
Latvijas rekordu desmitcīņā, kas ir 8312 punkti, Eriņš sasniedza 2011. gadā un nākamajā vasarā olimpiskajās spēlēs Londonā ieņēma 22. vietu (7649). Nacionālais rekords viņam pieder arī septiņcīņā telpās (5787), kur Edgars startēja tūlīt pēc atgriešanās un šoziem atguva Latvijas čempiona titulu (5491).
– Uztaisīt septiņcīņu man bija doma jau pērnajā pavasarī, taču veselības problēmu dēļ to nerealizēju un turpināju gatavoties bobsleja sezonai. Novembrī man bobsleja komandā pateica, ka varu individuāli trenēties un janvārī nākt atpakaļ. Sapratu – mani ieliks tikai trešajā vai varbūt pat ceturtajā ekipāžā. Īsti jēgu tam neredzēju, sazvanīju treneri Raivi Maķevicu, kurš man palīdzēja olimpiskajās spēlēs, un sākām atkal strādāt kopā.
– Bobslejam esi pielicis punktu vai daudzpunkti?
– Vairs nemēģināšu. Man tur patika, bet nevarēju pieaudzēt svaru, un tas ir liels mīnuss, ko ļoti izjutu fiziskajos treniņos un starta estakādē. Mans kaujas svars ir 86 kg, bobslejā tiku līdz 92, vajadzēja vēl trīs četrus kilogramus, taču tie nenāca klāt, pat proteīnus ēdot. Organisma īpatnības, mans tēvs arī ēd ļoti daudz, bet vēdera nav.
– Laikam tev sirds vienmēr bijusi vieglatlētikā.
– Desmitcīņā aizvadīju 11 gadus, arī pirms tam trenējos vieglatlētikā. Man patīk, ja pats sev saimnieks. Varbūt tāpēc, ka esmu vienīgais bērns ģimenē. Ejot uz bobsleju, teicu, ka daudzcīņai punktu nelieku, bet tobrīd gribējās kaut ko mainīt un bobslejs bija vienīgais variants.
– Tu jau uzreiz teici, ka gribi startēt ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos.
– Tāds bija mans mērķis, un domāju, ka to sasniegt būs samērā viegli. Taču bobsleja komandā ir ļoti liela iekšējā konkurence, nepietiek ar to vien, ka vari ātri skriet. Kad to sapratu, sāku domāt nevis par Sočiem, bet 2018. gada spēlēm Dienvidkorejā, taču pagājušajā gadā viss mainījās. Tikt pirmajā ekipāžā nebija cerību, arī otrajā pamaz.
– Izdarīji visu, ko varēji, un vienkārši nebija lemts?
– Manuprāt, jā. Beigas gan sanāca mazliet čābīgas. Septembrī estakādē smagi kritu, ādu norāvu tā, ka bija četru procentu ķermeņa apdegums. Divas nedēļas lietoju antibiotikas, pēc tam notika testi, kam īsti nebiju gatavs. Uz treneriem nekāda aizvainojuma nav, tur tā pieņemts – ja neesi formā, uzreiz nāk cits. Apsveicami, ka mazajai Latvijai ir tādas iespējas.
