Lauris Daiders. Kad diskvalifikācija par dopinga lietošanu sanāca kā dzīves atspēriena punkts 2
Lauris Daiders pēc divu gadu diskvalifikācijas par dopinga lietošanu motokrosā atgriezies ar pasaules čempionāta sudraba medaļu beļģa Bena Adriansena ekipāžā.
Zibens no skaidrām debesīm
Pirms pieciem gadiem motokrosa līdzjutēji Latvijā gaidīja, ka brāļi Jānis un Lauris Daideri pārņems stafeti no Kristera Serģa un aizbrauks līdz pasaules čempionu titulam. 2011. gadā brāļi izcīnīja sudraba medaļas, komandai līdzās bija pats Serģis, tika rīkotas preses konferences un kalti plāni. Taču nepagāja ne gads, kad Daideru komanda finansiālu problēmu dēļ pārtrauca līdzdalību pasaules čempionātā, bet Lauris jau kāpa Daniela Vilemsena motocikla blakusvāģī un palīdzēja holandietim aizbraukt pēc kārtējā čempiona titula. Vēl pēc gada viņš tika pieķerts dopinga lietošanā. Divu gadu diskvalifikācija bija kā zibens no skaidrām debesīm.
Atspēriena punkts
“Varbūt, ka tā dopinga lieta nāca īstajā laikā. Tas bija brīdis, kad domāju beigt braukšanu. Viss līdz kaklam, tikai motokross un motokross, mājās nekas nav izdarīts, pašam nav nekā. Runāja, ka Daideri brauc nez kādās mašīnās, bet tā jau nebija. Tie divi gadi pagāja kā atspēriena punkts dzīvei. Izdevās sakārtot sadzīviskas lietas, tikt pie savām mājām, un atkal sāka vilkt atpakaļ,” par diskvalifikācijas laiku stāsta Lauris Daiders, kura analīzē dopinga kontrole konstatēja aizliegtā klenbuterola klātbūtni. ”Klenbuterols? Es tādu apzināti neesmu lietojis. Izrunājos ar ārsti Marutu Noveičuku, ar citiem. Tas bija klāt kādam uztura bagātinātājam, taču, lai pārsniegtu atļauto normu, vajadzētu vai nu špricēt vēnā, vai ieelpot kā inhalatoru. Neviens mani neaizstāvēja, uz Ženēvu braucu pats, un beigās diskvalifikāciju pagarināja no 15 mēnešiem līdz diviem gadiem. Laikam nepratu sevi aizstāvēt. Līdz tam par tādām lietām maz domāju, bet tagad uzrakstiem uz sporta uztura iepakojuma pievēršu daudz lielāku uzmanību.”
Nepiepildītās cerības
“Tas notika laikā, kad es biju labākajā sportiskajā formā un to moci varēju salocīt. Varbūt pietrūka prāta, arī veiksmes,” 2011. gada notikumus atceras Lauris. Toreiz brāļi izcīnīja pasaules čempionāta sudrabu, taču augstāk kāpt neizdevās.
“Galvenā problēma bija finanses. Sezonai vajadzēja vismaz 70 tūkstošus latu, ko mums neizdevās savākt. Zinu, ka Serģis teiks – ne jau nauda bija vainīga. Teiks, ka paši negribējāt un nebraucāt. Kristeram sportu izdevās salikt kopā ar startu biznesā. Mums sezona beidzas, un saprotam, ka nekā jau nav. Šis sporta veids vairāk ir hobija līmenī, nopelnīt ar to nevar. Tāds tas palicis arī tagad. Reti kurš var atļauties nestrādāt. Bakss, Hendrikss – trešā šajā sarakstā nav,” Lauris daudz nesapņo par nesasniegtajām virsotnēm.
Bailes pie barjeras
Šogad Lauris Daiders pilnvērtīgi atgriezās motokrosā un pasaules čempionātā beļģa Bena Adriansena komandā izcīnīja sudraba medaļu. Sezonas pilnbriedā jūlijā viņi uzvarēja čempionāta posmā Stelpē, kļuva par līderiem, taču nedēļu vēlāk Adriansens salauza roku. Šoreiz nekā.
“Pasaules čempionāts nebija manos plānos. Strādāju pie tēva mežniecībā un plānoju startēt Latvijas čempionātā kopā ar brāli. Te pēkšņi vēlā vakara stundā zvans no Kaspara Stupeļa ar piedāvājumu – nāc manā vietā Adriansena komandā. Es tobrīd vēl nebiju dzirdējis, ka viņam sarauta ceļgala saite. Lēmums bija jāpieņem faktiski vienas nakts laikā. Nebiju trenējies, vaicāju Stupelim – tu laikam gribi, lai es tajā motociklā nomirstu? Kaspars atbildēja – tādi kā mēs nemirst. Trenējies nebiju, pāris reizes tiku uzkāpis uz slēpēm kopā ar bērniem, pāris reizes paskrējis. Biju sabijies, vai to vispār varēšu. Iedrošināja Vilemsens – varēsi! Sākums bija ļoti grūts. Pie starta barjeras pat bail sametās.”
Tituls zuda taisnā lēcienā
“Par aizvadīto sezonu man ir divējādas atziņas. Sportiski veiksmīga. Tomēr atkal ir sajūta, ka joprojām neesmu neko izdarījis sev un ģimenei. Sākums bija grūts. Pirmo reizi tik rūpīgi plānoju, lai treniņos nav par maz vai par daudz. Sezonas sākumā bija vajadzīgi treniņi cietajās trasēs, bet sakrita tā, ka bērni slimi, sieva arī. Es tur nevarēju tikt.
Trešajā posmā Brū trasē Francijā domāju, ka beigas klāt. Benam teicu – jāskatās pēc situācijas. Es neesmu gatavs, ka tik no motocikla neielidoju krūmos. Braucām bez lielas riskēšanas, punktus dabūjām. Tas bija tāds kā lūzuma brīdis. Sapratu, ka izturēsim.
Vasarā pasaules čempionāta Latvijas posmā Stelpē jutu, ka varam ideāli pabeigt sezonu un iegūt titulu. Un tad – Igaunijas posms. Bens bija liels rēķinātājs – vajag vai nevajag mums tur būt priekšā visiem. Viņš tā kā gribēja braukt ātrāk. Nekas jau arī nebija. Uzlēcām, piezemējāmies, un Benam vienkārši salūza roka. Brālis divreiz tā roku salauzis. It kā nebija ne sitiena, ne šķības piezemēšanās.”
Brāļu būšana
Nākamgad Latvijai pasaules čempionātā atkal būs sava ekipāža – Jānis Daiders un Kaspars Stupelis.
“Darba situācija ir tāda, ka abi ar Jāni nevaram atļauties ilgi būt prom no mājām. Sarežģīta tā brāļu būšana. Otra lieta, ka brālim kopā ar Kasparu Stupeli ir divreiz lielākas iespējas atrast atbalstītājus. Tīri matemātiski – paziņu loks plašāks. Mēs ar Jāni pat neesam runājuši, ka varētu atkal kopā braukt pasaules čempionātā. Tagad čempiona tronis ir brīvs, un Jānis ar Kasparu to var dabūt. Noteikti var!” Lauris Daiders uzskata, ka jaunizveidotā komanda pašlaik ir labākais un finansiāli vienīgais iespējamais variants.
“Varbūt tā ir pēdējā iespēja Latvijai tikt pie titula. Nākotne nav spoža. Lai kāds izaugtu, vajadzīgi vismaz desmit gadi. Jaunos šajā klasē neredz. Tik lielas intereses kā agrāk vairs nav. Tad bija Serģa ēra, uz viņu visi skatījāmies un centāmies izaugt tādi paši. Pavisam nesen, remontējot māju, nospriedu – Serģa plakātus izmest nevar. Tā ir iespaidīga vēsture.”
Pēc ilgākas pauzes ieturēšanas Lauris Daiders nolēmis nākamajā gadā braukt kopā ar beļģi Kristofu Santermanu. “Tas būs gandrīz hobija līmenis, lai gan Kristofs ir drosmīgs. Motokross ir hobijs, kura man pietrūkst. Kad tā nav, tad saprotu – vēl gribu braukt,” saka Lauris Daiders. Nākamgad trasē redzēsim arī viņu.
