Treneris Raimonds Miglinieks atgriežas no kara zonas, pieredzot sēdēšanu pagrabā bombardēšanas draudu dēļ 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc vairāk nekā trīs ceļā pavadītām diennaktīm, pieredzot sēdēšanu pagrabā bombardēšanas draudu dēļ un sastopoties ar daudzu tūkstošu ukraiņu centieniem tikt drošībā, vakar mājās no Ukrainas atgriezās kādreizējais basketbolists, šobrīd treneris Raimonds Miglinieks.
Nežēlīgs skats
Raimonds Miglinieks šosezon strādāja par asistentu brālim Igoram Migliniekam vienā no Ukrainas spēcīgākajiem klubiem Kijevas “Budiveļņik”. Komandai izlašu pārtraukumā bija iedotas brīvdienas, un viņi atlidoja uz mājām, Raimonds Kijevā atgriezās pagājušās nedēļas pirmdienā, Igors bija nolēmis lidot piektdien. Ceturtdien valstī iebruka Krievijas karaspēks.
“Neticējām, ka kaut kas tāds notiks, desmitos no rīta bija paredzēts treniņš. Bez ukraiņiem Kijevā bija palicis arī amerikāņu treneris un spēlētājs, ģenerālmenedžeris Gedimins Navikausks no Lietuvas. Man sešos no rīta, kad viss sākās, uzrakstīja, vai es palieku. Vēl nezināju, kas notiek, atbildēju – jā. Laikam domāja, ka esmu traks džeks. Izbraucām no Kijevas ceturtdienas pievakarē, šādā situācijā satiksmes noteikumi pazūd, mašīnu milzum daudz, braucām arī pa pretējo joslu, benzīntankos rinda ap pusotru kilometru. Tikām līdz Vinnicai, kur palikām pa nakti viesnīciņā. Paēdām restorānā, pēkšņi baigais sprādziens, pēc 15 minūtēm – vēl viens otrā pusē, pēc stundas atkal. Viesnīcā bija tāds kā pagrabs, gājām tur sēdēt vairākas reizes, kad iedarbojās pretgaisa sistēmas sirēnas,” “Latvijas Avīzei” stāsta Raimonds Miglinieks.
Saprotot, ka ar automašīnu šķērsot robežu būs ārkārtīgi sarežģīti, nolēmuši piektdienas rītā no Vinnicas uz Ļvovu doties ar vilcienu. Tie, protams, nekursē pēc grafika, un bija neziņa, vai vispār būs reiss. Bija, ne ārkārtīgi pārpildīts, bet Raimonds ar vairākiem amerikāņu spēlētājiem sēdējuši tamburā uz somām. Atmosfēra nervoza, divas reizes brieda konflikts. Pēc ierašanās Ļvovā atkal skanēja pretgaisa aizsardzības sirēnas, tālāk variants – ar vilcienu uz Poliju. Stacijā cilvēku jūra, neliela grūstīšanās, sievietes ar bērniem, raud, bļauj. Raimonds sapratis, ka tikt iekšā nebūs izredžu, amerikāņi pateikuši, ka mēģinās. “Kad attaisījās vilciena durvis, bija kā filmās, kad visi mēģina iespiesties, pie katrām durvīm stāvēja divi policisti. Viņi saka, ka vispirms sievietes un bērni, bet arī vīrieši grib iekāpt, ieķērušies, viņus grūž ārā, ar kājām sit. Kurš stiprāks, tas tiek iekšā. Vājprāts,” situāciju raksturo Miglinieks.
Viņš nolēmis doties uz Latvijas vēstniecības nozīmēto vietu, no kurienes tiek organizēti autobusi latviešu nogādāšanai dzimtenē. Vēstniecības darbinieki bieži apmeklējuši “Budiveļņik” komandas spēles, treneri bija novembrī aicināti uz Latvijas neatkarības dienas svinībām, un, satiekot vienu no viņiem – Edvīnu, Raimondam kļuvis vieglāk ap sirdi.
“Viss bija super noorganizēts, mūs līdz robežai pavadīja ar policijas eskortu, automašīnu rindas sākās jau vairāk nekā 20 kilometrus pirms tās. Mēs braucām garām kā diplomātiskais transports, bet ir arī vietas, kur mašīnas stāv un nobloķējušas ceļu, cilvēki nostāvējuši divas, varbūt trīs dienas. Kopā ar autobusu mums bija vēl vairākas mašīnas, tās ieraugot, viņi grib kauties. Var saprast,” atzīst Raimonds Miglinieks. Līdz robežai arī virkne kontroles posteņu un cilvēku tūkstoši, kas dodas kājām, gandrīz tikai sievietes un bērni, temperatūra ap nulli, mucās iekurti ugunskuri, lai var sasildīties. “Skats nežēlīgs un traks,” atzīst treneris. Lai gan bez stāvēšanas garajā automašīnu rindā, visu formalitāšu kārtošana latviešu autobusam aizņēma ilgu laiku, no netālās Ļvovas līdz robežas šķērsošanai – ap 12 stundām. Vienu tautieti par likuma pārkāpumu aizturējuši poļu robežsargi. Ar amerikāņu basketbolistiem pēc šķiršanās Ļvovā kontakts pazudis, taču īsa sarakste liecina, ka viņiem viss esot kārtībā.
Raimonds saka paldies par palīdzību “Budiveļņik” ģenerālmenedžerim, aģentam Raivim Ušackim, Latvijas vēstniecības darbiniekiem. Protams, radiem un draugiem par atbalstu. “Karš ir briesmīga lieta. Tas, ko ziņās var redzēt, dzīvē ir desmit reizes trakāk. Ceru, ka ātrāk izdosies tikt vaļā no viena necilvēka (Vladimira Putina) un viņam apkārtējo loka. Domāju, ka ilgi nav palicis. Uzvarētāju tādā karā nav,” uzsver Raimonds Miglinieks.
Caur Moldovu
“Odesas” basketbola klubu pārstāvošais Lauris Blaus vakar Rīgā ielidoja ar reisu no Varšavas. “Kluba prezidents un treneris visiem ārzemniekiem piektdien noorganizēja šoferi, kurš sešu septiņu stundu laikā aizveda no Odesas līdz Rumānijai. No šofera stāstītā sapratu, ka arī Moldovā populārajos robežpunktos ir garas rindas, bet mums ļoti paveicās, jo viņš bija zinošs – apbrauca lielos ceļus, atrada mazāk zināmu robežas punktu. Uz robežas pavadījām apmēram pusstundu, Moldovas robežsargi tikai pārbaudīja pases un ielaida, neko neprasot,” saka Blaus.
Viņš ceturtdienas rītā pamodies no trim sprādzieniem, pirmajā brīdī bijis šoks, paskatījies, vai ārā nav redzamas liesmas. Pēc pāris stundām Odesā aina bijusi ierasta – cilvēki ielās, ikdienas sastrēgumi. “Tajā dienā nolēmām palikt turpat, gaidījām, ko klubs izdomās, jo uz savu galvu skriet, nezinot, kur un kā, būtu pārsteidzīgi. Vairāk arī nekādus sprādzienus, šaušanu nedzirdēju,” teic centra spēlētājs.
Lauris Blaus ir sarūgtināts par Krievijas izvērsto karu pret Ukrainu, sakot, ka, zinot ukraiņu cilvēkus, visu uztver personiskāk, nekā vērojot no distances: “Nav nekādu attaisnojumu karam, ceru, ka kaut kādā veidā tas apstāsies. Domāju, ka ukraiņi izturēs. Kad vēl nebija sācies, varēja just, ka ukraiņiem iekšā sēž, ka ir gatavi, ja vajadzēs. Prezidents Zelenskis, zināmie sportisti šobrīd motivē tautu. Redzot, ka prezidents nemūk prom, ka ir pārliecināts un drošs – manuprāt, noturēsies.”
Ciemos Budapeštā
Doneckas “Donbass” hokejisti Gatis Sprukts un Oļegs Šišļaņņikovs ceļu no Ukrainas austrumiem uzsāka īsu mirkli pēc pirmajiem sprādzieniem, mēģinot apbraukt karstos punktus, pilsētas un lielos ceļus. Pirmajā naktī nakšņojuši kādā Oļega draudzenes, ukrainietes, sarunātā vasaras mājā netālu no Kijevas, aukstumā un uztraukumā. “Tālāk braucām uz Rumānijas pusi, bet pie robežas rindas milzīgas, mašīnas faktiski nekustējās. Sākām meklēt citus variantus, un ļoti paveicās vienā Moldovas robežas punktā – tur tikai dažas mašīnas bija. Rumānijā pēc stresa un noguruma izgulējāmies, tad devāmies uz Budapeštu Ungārijā. Tagad nesteidzamies, satiksim Kirilu Galohu, kurš šeit spēlē, un tad turpināsim ceļu,” vakar pastāstīja Gatis Sprukts. Vēl esot Ukrainā, redzējuši viņu armijas tehnikas kolonnas, pie kādas pilsētas dūmus, jutuši smaku, dzirdējuši šāvienus trīs četru kilometru attālumā.
“Ukraiņi nepadosies, tas ir skaidrs. Ceru, ka izturēs, sūtu pozitīvas domas. Morāli turas, tic, ka būs labi,” no komunikācijas ar komandas biedriem spriež Sprukts. Sadzīviskā ziņā primārās vajadzības cilvēkiem tiek nodrošinātas, arī bunkuros. Darbojas interneta un telefona sakari, kas arī ir ļoti būtisks faktors saziņai.
Internetā vērojamas bildes, ka Ukrainas aizstāvības spēkiem pievienojies bokseris Oleksandrs Usiks, tāpat Kijevas “Dinamo” futbolisti. Tomēr nav gluži tā, ka visi ukraiņu atlēti šobrīd aicināti ņemt ieročus rokās. Vismaz Blaua un Sprukta komandas biedriem rekomendēts palikt mājās, Raimonds Miglinieks nemācēja pateikt, vai viņa trenētās komandas spēlētāji pievienojušies aizstāvības spēkiem. Tiesa, karadarbības dēļ izsludināta 18–60 gadus vecu vīriešu mobilizācija, līdz ar to jābūt gataviem kaut kādā veidā iesaistīties.
Mājās veiksmīgi ticis arī Latvijas futbola izlases aizsargs Kaspars Dubra.
