Atgriežas no ekspedīcijas pa Vorkutu un Intu 2
Šoreiz bija jūtams, ka režīms «piegriež», pēc atgriešanās no kārtējās Sibīrijas Bērnu fonda ekspedīcijas Krievijā iespaidos dalās ceļojuma organizatore režisore Dzintra Geka.
Par Staļina laika represijām, tāpat kā Krievijas iebrukumu Ukrainā, daudzi vietējie ļaudis nevēlējās runāt. Brauciens noritēja ar mērķi apciemot bijušās latviešu ieslodzījuma vietas Vorkutā, Intā un uzņemt materiālu filmai.
“Sibīrijas bērnu” tikšanās reizēs ar Intas un Vorkutas iedzīvotājiem, tostarp arī represētajiem, atmiņas par pārdzīvoto
nometinājumā lielākoties stāstīja latviešu ceļotāji. Ciemiņu aicinājumam vietējie ļaudis nav atsaukušies – neviens netika piecēlies, lai runātu, stāsta Dz. Geka. “Sasprindzinājums un nerunāšana par šo tematu bija ļoti jūtama – viņi baidās,” spriež režisore un turpina, “šeit padomju laika politiski represētos sauc par “požilije ļudi” jeb tulkojumā – padzīvojuši ļaudis, un viņi apvienojas veco ļaužu biedrībās.”
“Daudzi brīnījās, ka mēs mērojām tik tālu ceļu, lai tikai pabūtu kādreizējās latviešu nometinājuma vietās,” savus iespaidus no sarunām ar sibīriešiem izklāsta viens no ekspedīcijas dalībniekiem –
Kaspars Pūce. Viņš vēlējies redzēt, kā šodien izskatās Vorkuta, uz kuru bija nosūtīts viņa tēvs Voldemārs Pūce. Dienā tēvs strādājis ogļu šahtā, bet vakarā taisījis lelles leļļu teātra iestudējumiem. Kaspars pēc izciestā sešu gadu izsūtījuma Tālajos Austrumos pie tēva nokļuvis pēc Staļina nāves. “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas laikā viņam izdevās sazīmēt gan dzīvojamās mājeles, gan ogļu šahtas vietas. Vorkuta esot zaudējusi savu raksturīgo ainavu – skarbo pievilcību, atzīst K. Pūce, jo aizvākti ogļrūpniecības blakusproduktu uzbērumi, kas kā Heopsa pirmīdas slējušies tās apkārtnē.
Tālajā ceļojumā devās arī savulaik Intas nometnē ieslodzītais Vilnis Kreilis, kuram šogad aprit 90 gadi un kurš šo braucienu sauc par dzimšanas dienas dāvanu pašam sev. V. Kreili pārsteigušas redzētās pārmaiņas Intā – bijusī ieslodzījuma vieta no miestiņa ar barakām un kantora ēku 68 gados izaugusi par “pamatīgu pilsētu” ar 30 tūkstošiem iedzīvotāju. No “vecās godības” izdevies uziet vien katlumājas būvi un kultūras namu, kura celtniecībā piedalījies Vilnis. Kā bijušais latviešu leģionārs viņš nebrīvē pavadījis divus gadus.
Līdz tālajam galapunktam 12 cilvēku grupa aizlidoja septiņpadsmit vietīgā lidmašīnā šogad atklātajā avioreisā Siktivkara–
Inta, bet uz Vorkutu devās ātrvilcienā. Pa logu ceļotāji vērojuši krāšņo tundru, bet prātā pazibējusi doma, ka zem Sibīrijas dzelzceļa gulšņiem taču palika tūkstošiem tā cēlāju – Staļina upuru. Braucienā uzņemto materiālu režisore izmantos topošajai filmai par izsūtītajiem latviešu vīriem ar nosaukumu “Tēvi tur”.
