Atgriežas kā gājputni. Atbraucēju stāsti 0
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā patlaban ir iekļautas ziņas par 72 292 Latvijas valstspiederīgajiem, kuri kā savu pastāvīgo dzīvesvietu norādījuši adresi ārzemēs. Kādi ir galvenie atgriešanās iemesli? Ko atbraucēji pieredzējuši un sapratuši ārzemēs, ko atkal vai no jauna – tēvuzemē?
Laimei nevajag daudz
Lāsma Grandāne, sešus gadus strādājot Īrijā, bieži izjutusi ilgas pēc mājām, tuviniekiem.
– Esmu no Preiļu novada, tur joprojām dzīvo mani vecāki. Jēkabpilī pabeidzu agrobiznesa koledžu un ieguvu jurista palīga specialitāti. Darbu atradu, pastrādāju vairākās vietās, it kā visa bija gana. Taču nejutos apmierināta ar sevi, ilgojos pēc citas vides, lai svešatnē izprastu savu būtību. Ar draudzenes palīdzību aizbraucu uz Īriju. Turp devos ne jau tāpēc, lai daudz nopelnītu. Ja būtu bijusi doma palikt uz pastāvīgu dzīvi, tad apgūtu angļu valodu un kādu profesiju.
Sākums bijis smags – Lāsma mēnesi nevarēja atrast darbu, pēcāk nelielā pilsētiņā Kildarē tika gaļas kombinātā pie iesaiņošanas konveijera lentes. Maksāja apmēram 400 eiro nedēļā. Nogurdinošā un vienveidīgā darbā nostrādāja trīs mēnešus, vairāk izturēt nespēja… Lai gan bija labs darba apģērbs, tomēr caurvējš vilka cauri. Tad devās uz Dublinu uzkopt privātmājas. Šis darbs bija interesantāks, biežāk mainījās vide, cilvēki, arī attieksme bija labāka. Saņēma no 12 līdz 15 eiro par uzkoptu māju. Dažs samaksāja vairāk. Iztikt varēja, tā aizritēja trīs gadi. Pēcāk Dublinā viņa atrada apkopējas darbu pusprivātā hospitālī, kur arī nostrādāja trīs gadus.
– Tur ārstēja cilvēkus ar psihiskiem traucējumiem. Akūti slimajiem bija atsevišķa nodaļa. Dzirdēju stāstus par pašnāvības mēģinājumiem. Telpas bija nodrošinātas pret negadījumiem, vannās nebija aizbāžņu, logiem – ierobežotas atvēršanas iespējas… Atalgojums man bija daudz lielāks nekā manai draudzenei starptautiskā uzņēmumā Anglijā, taču atkal domās biju mājās. Kad devos prom, kolēģes neizpratnē teica – no kā tu atsakies!? Bet laimei nevajag daudz – tik dzimtenes tuvumu. Ik pa brīdim atceros, kā vecāki, pavadot mani uz Īriju, vienmēr uztraucās un skuma.
Svešatnē sevi iepazinu vairāk, tur cilvēki ir daudz atvērtāki, draudzīgāki. Tur neinteresējas ne par tavu izcelsmi, ne materiālo stāvokli, galvenokārt tevi vērtē pēc padarītā. Biju izbrīnīta, redzot, ka bērni, jaunieši uzrunā svešus vecāka gadagājuma ļaudis un apspriežas. Īrijā cilvēku labvēlība, pieklājība lika man apzināties savu vērtību, pašcieņu.
Lai svešatnē sevi uzmundrinātu un rastu prieku, Lāsma apmeklējusi salsas deju kursus, dziedājusi latviešu korī ”eLVe”, ko vada Ingūna Grietiņa.
– Dziesma palīdzēja uzturēt mundrumu, korī radām kopības spēku. Tā ilgojos pēc Latvijas, ka līdz izbraukšanai mājup pat skaitīju dienas.
Lāsma Grandāne atgriezās dzimtenē pērn neilgi pirms Lieldienām, patlaban strādā Rīgā skaistumkopšanas salonā par masieri. Šo prasmi viņa apguva Latvijā un tagad jūtas laimīga.
Austrijā tomēr nepaliku…
Rīdziniece Ilze Lūse padomju laikā strādājusi par adītāju Ogres trikotāžas kombinātā, pēcāk VEF, Radiorūpnīcā. 2006. gada ziemā viņa devās uz Austriju, kur strādāja Alpu kalnu viesu namiņā par viesnīcas apkalpotāju. Šo vietu viņai bija sarūpējusi meita, kura tur jau iepriekš bija atradusi darbu – strādāja par bārmeni.
– Uz Austriju devos ne jau naudas (atalgojums bija niecīgs – tikai 350 eiro mēnesī), bet gan sarežģīto ģimenes ap-stākļu dēļ… Izšķīros no vīra. Svešatnē centos kliedēt nepatīkamās izjūtas. Mani iepriecināja fantastiski skaistā daba, sniegotie kalni. Par Austriju lasīto nu skatīju savām acīm. Tur man veidojās attiecības ar kādu austrieti. Biju tik laimīga, ka radās doma palikt Austrijā uz pastāvīgu dzīvi. Taču skaidru atbildi par iespējamo kopīgo nākotni nesagaidīju un biju spiesta atgriezties. Vasarā Rīgā valodas kursos uzlaboju vācu valodas zināšanas, pabeidzu arī sociālās aprūpes un masāžas kursus. Apgūtais man noderēja nākamajos ārzemju braucienos. 2007. gada ziemā atkal devos uz to pašu vietu. Strādāju viesnīcā, alga jau bija lielāka – apmēram 1500 eiro mēnesī. Taču vairs nebiju tik lielā sajūsmā kā pirmajā reizē. Nezinātājam šķiet, ka ārzemes ir leiputrija, bet tā nav. Grūti pieņemt svešas tautas dzīvesveidu, viņu mentalitāti… Man gadījās pašlepni cilvēki, kas negribēja atzīt savas kļūdas, nebija izprotama viņu patiesā attieksme. Jutu uzspēlētu pieklājību un aizmugurisku aprunāšanu…
Nolēmu vairs nemeklēt darbu svešatnē. Protams, Latvijā ir problēmas, taču arī tur, ārzemēs, to ir pāri galvai.
Ilze Lūse tagad strādā Rīgā par sociālo darbinieci. No Austrijas atgriezusies arī viņas meita, kura ir pasniedzēja tūrisma un viesu apkalpošanas jomas studentiem. Abas jūtoties labi.
Saskatīju Latvijā iespēju zemi
Tālis Kivlenieks Latvijā uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās 2008. gadā: – Mani vecāki pēc kara bija emigrējuši uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu. Piedzimu Toronto 1956. gadā. Ģimenē runāja latviski, un ļoti gribēju ieraudzīt to tālo man nezināmo zemi. Tētis Antons aizgāja mūžībā, kad man bija deviņi gadi. Viņš man iemācīja rotkaļa iemaņas. Mamma joprojām dzīvo Toronto. Viņa gan ir sarūgtināta, ka devos prom no dzimtās Kanādas un atbraucu uz savu senču zemi.
Viņš dzīvo Rīgā, kaļ rotas, SIA ”Valodu vēstniecība” māca angļu valodu.
– Jau pirmā brauciena laikā iemīlējos Latvijā. Sajūsmināja daba, kultūra un vēsture. Latvija ir senāka valsts par Kanādu! Ak Die’s, cik garšīgs te ir ēdiens! Saskatīju Latvijā iespēju zemi. Kanādā pārdzīvoju traģisku laiku – bankrotēja mans uzņēmums, izšķīros no sievas, ugunsgrēkā aizgāja bojā suns… Nolēmu doties uz senču zemi. Neesmu Latvijas pilsonis. Latvijas trešās atmodas sākumā Kanādā bija iespēja pieteikties Latvijas pilsonībai, taču vilcinājos tik ilgi, līdz nokavēju termiņu. (Vajadzēja pieteikties līdz 1995. gada 1. jūlijam. – A. T.) Taču ceru, ka to vēl varēs izdarīt nākotnē tepat, Rīgā.
Svešatnē kopā ar skolasbiedriem
Lielbritānijas pilsētā Pīterboro amerikāņu interneta veikalu ķēdes ”Amazon” uzņēmumā strādā vairāki bijušie Limbažu 3. vidusskolas audzēkņi: Andris Šakins, Linda Putniņa, Una Asare un Krists Lēnmanis. Kopā ar viņiem strādāja arī Mārtiņš Ločmelis no Alojas novada Ozolmuižas. Viņš pērn Ziemassvētkos atgriezās mājās, lai atsāktu studijas Stradiņa universitātē.
– Tas laikam bija jaunības dullums, es taču biju iestājies Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātē. Tiku budžeta grupā! Taču pakļāvos vilinājumam ieraudzīt svešu zemi, izjust citu dzīves ritmu. Protams, gribēju arī piepelnīties. Paņēmu akadēmisko atvaļinājumu un – aidā uz Angliju! Bilance? Esmu zaudējis gadu mācībām, taču labāk apguvu angļu valodu, ieguvu vairākus draugus, paziņas Lielbritānijā. Ar darbu, atalgojumu bijām apmierināti. Iepazinu turienes sabiedrības pozitīvo attieksmi pret cilvēku. Zinu gadījumu, kad mūsējie iekāpa vilcienā, kam bija jābrauc uz Pīterboro, bet nezināmu apstākļu dēļ tas novirzījās no maršruta un aizvizināja uz blakus pilsētu… Varat iedomāties – speciāli šo cilvēku aizvešanai izbrīvēja reisu, norīkoja vilcienu. Līdzīgi labvēlīga un izpalīdzīga attieksme bija pat policijas iecirknī. Viens no paziņām, reibumā naktī ejot mājās, bija ”izgājis cauri” skatlogam un pamodies… skaistumkopšanas salona krēslā. Iecirknī puisis nopratināts, saprasts, ka ar nolūku to nav darījis. Uzdāvinājuši iztaujāšanas ieraksta kopiju un aizveduši uz mājām. Nav pat likuši samaksāt par nodarīto skādi.
Mārtiņš teic, ka darbs nav bijis grūts, darbojies pie datora – uzskaitījis preces, pārbaudījis to kvalitāti un saņēmis 6,30 mārciņas stundā. Prieki bijuši īsi – pastrādājis tikai dažus mēnešus, Ziemassvētkos, kad beidzies preču pasūtījumu laiks, deviņdesmit procenti darbinieku atlaisti, arī viņš.
– Neskumstu. Es kā lauku puika nemaz neesmu lielā sajūsmā par lielpilsētām. Ārzemes mani neiekārdināja. Zinu, ka pēc Stradiņa universitātes beigšanas darbu Latvijā atradīšu. Man patīk lauki, daba, mani vaļasprieki ir medības, makšķerēšana. Iespējams, ka palikšu vectēva mājās, kopšu lauku saimniecību.
Sāpēja sirds par bērniem
– Pēc dekrēta atvaļinājuma kļuvu par bezdarbnieci. Nodarbinātības valsts dienests Latvijā piedāvāja darbu siltumnīcās Gērnsijas salā (Lielbritānija). Bija jāstrādā deviņi mēneši, trīs varēja pavadīt Latvijā. Norukāju četrus gadus. Darbs – fiziski grūts, bija jāgriež ziedi, jānes uz ledusskapi. Uz vienas rokas – apmēram trīssimts ziedu. Tā diendienā… No pulksten septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, dažkārt virsstundas ilga līdz vieniem naktī. Izpeļņa – niecīga, saņēmu trīsarpus mārciņas stundā. Taču sevi stiprināju ar apņemšanos – mani bērni badu necietīs! – teic rīdziniece Iveta Sarmule. Viņai ir trīs dēli: vecākais – Mārtiņš – strādā Lielbritānijā, ir firmas ”Morrison” preču izvadāšanas menedžeris. Arī vidējais – Jānis – strādā šajā firmā. Vienīgi jaunākais dēls Toms ir kopā ar mammu Rīgā, mācās vidusskolā.
– Atgriezos. Svešatnes labumus iemainīju pret sliktāk apmaksātu apkopējas darbu Latvijā, jo gribēju būt pie sava dēla. Tobrīd viņu uzraudzīja mana mamma. Gribu dzīvot latviskā vidē, runāt dzimtajā valodā, sajust savus tuviniekus… Visām māmiņām iesaku – braucot darbā uz ārzemēm, nepametiet savus bērnus. Pati izjutu tās neciešamās ilgas pēc sava mīļuma. Lai arī cik grūti ir mājās, tomēr darbu var atrast. Pēc atgriešanās gadu meklēju, līdz dabūju apkopējas darbu tirdzniecības bāzē. Tīrīju 1500 m2 lielu platību par 75 latiem mēnesī… Pēc tam palaimējās kopt Tomsona terases, birojus Vecrīgā, dzīvokļus. Ar sūru darbu guvu ievērību, uzticību, tagad strādāju kādā vēstniecībā.
Iveta ir mērķtiecīga, viņas optimisms palīdzējis daudziem pārvarēt rutīnu un nezaudēt ticību.
– Gērnsijas salā brīvajā laikā mācījos angļu valodu, ieguvu braukšanas tiesības. Ja sevi nepilnveidosi, aiziesi ”čau”. Liela daļa salas viesstrādnieku piektdienās devās uz alus krogiem, sestdienās ķemmēja veikalus… Izskatīgās latviešu meitenes iekaroja ne tikai vietējo angļu šķirteņu uzmanību. Nereti dāmu dēļ radās konflikti. Salas precēto vīru sievas bļāva, lai tās latvietes dzen prom… No mūsu grupas piecpadsmit latvietēm četras apprecējās un palika tur uz pastāvīgu dzīvi.
No Amerikas uz tēvzemi
Jānis Ritums piedzima Rīgā 1928. gadā, taču kā daudzi latvieši, kam dzīvi izpostīja padomju un vācu okupācija, bija spiests ilgus gadus pavadīt svešumā. 1944. gadā, baidīdamies no padomju varas represijām (tēvs līdz 1940. gadam bija strādājis Latvijas drošības policijā), sešpadsmitgadīgais Jānis kopā ar ģimeni no Latvijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pēc kara studējis arhitektūru Minhenes universitātē. 1950. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV, iztikšanai sākumā pelnījies kā laukstrādnieks Dienviddakotas štatā, vēlāk bijis mūrnieks. 1959. gadā pabeidzis Nebraskas universitāti Omahā, iegūdams inženiera un nekustamā īpašuma vērtētāja diplomu. Jānis Ritums bijis īpašnieks vairākiem nekustamo īpašumu tirdzniecības un celtniecības uzņēmumiem ASV, kur tagad strādā viņa bērni un mazbērni.
– Nekustamo īpašumu biroju tagad pārņēmusi meita Silva, viņai piepalīdz mazdēls Jānis. Daudziem izbraucējiem atgriezties neļauj dažādi apstākļi – vai nu veselības stāvoklis, vai īpašumi ārzemēs… Ir arī tādi, kam šeit, Latvijā, palikušas tikai atmiņas, radi vairs nav šaisaulē. Man Latvijā bija pie kā atgriezties – gan atmiņas, gan četri brālēni – Laimonis, Auseklis, Indulis un Dainis. 2008. gadā īstenoju savu sapni – pārbraucu tēvzemē. Mana dzīvesbiedre Inga 1988. gadā atvadījās no manis uz mūžu… Pēc desmit gadiem Čikāgā iepazinos ar Irinu no Latvijas, kura tobrīd bija komandējumā ASV. Apprecējos pirms sešiem gadiem. Galvenokārt tieši viņas dēļ arī atgriezos tēvzemē.
Latvijas neatkarību sagaidīju slavenajā “Lake Point Tower” debesskrāpī, 57. stāvā. Sajūsmā par tēvzemes atgūto brīvību tur sarīkoju svinības – māsai Ilgai palūdzu izcept speķa pīrāgus. Bija jāpaēdina kādi 400 cilvēki.
Tūlīt pat Amerikā pieteicu sevi un bērnus Latvijas pilsonībai. Tātad man un bērniem ir dubultpilsonība.
Tādai vajadzētu būt visiem latviešu emigrantiem, kas to vēlas. Tā būtu iespēja viņiem vēl ciešāk saglabāt saikni ar Latviju. Par to, ka aizbraukušie interesējas par savu tēvzemi, valodu, liecina tikko notikušais referendums, kurā viņi piedalījās īpaši aktīvi.
Latvijā Jānis Ritums jūtas labi, dzīvo skaistā vietā Garciemā pie jūras un glezno. Par savu dzīvi uzrakstījis grāmatu ”Ritums. Būvnieks un gleznotājs”, ko pērn klajā laida izdevniecība ”Mansards”. To paredzēts tulkot angļu valodā. Viņa gleznas, kuru reprodukcijas ievietotas grāmatā, izstādītas vairāk nekā divdesmit mākslas galerijās Vācijā, ASV un Latvijā. Kopš 1998. gada viņš ir Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības, bet kopš 2008. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
– Latvija nav uzgleznojama. Bildē nevar iekrāsot ne priežu, ne jūras smaržu. To var tikai dziļi, dziļi ieelpot un noglabāt dvēselē.
• Kopš 1995. gada repatriā-cijas kārtībā Latvijā atgrie-zušies nedaudz vairāk par 6000 cilvēku un viņu ģime-nes locekļi. Lielākoties tie ir ļaudis, kas kara gados devušies bēgļu gaitās prom no Latvijas, kā arī šo personu pēcnācēji.
• Oficiāli par repatriantiem tiek uzskatītas personas ar latvisku izcelsmi, kuras brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, ja no Latvijas devušās prom pirms 1990. gada 4. maija. • Dubultpilsonība reģistrēta vairāk nekā 20 000 ārzemju latviešu. • Pērn 3423 bērni, kas dzi- muši ārpus Latvijas vecā-kiem, no kuriem viens ir Latvijas pilsonis, atzīti par Latvijas pilsoņiem. Datus apkopot palīdzēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājs ANDREJS RJABCEVS.
|
