Atgriezāmies, jo negribējām, lai bērni kļūtu briti. Liepājnieku Grosu ģimenei 2021. gads paliks atmiņā uz mūžu 102
Lāsma Gaitniece, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājnieku Ingas un Rolanda Grosu ģimenei 2021. gads paliks atmiņā uz mūžu. Beidzot izdevies realizēt ieceri, kas abu prātos mājojusi jau labu laiku, proti, no Tetfordas pilsētiņas Norfolkas grāfistē, Apvienotajā Karalistē, kur pavadīti astoņi gadi un dzīve šķietami nostabilizējusies, atgriezties dzimtajā Liepājā. Viens no pašiem svarīgākajiem iemesliem, kas lika atgriezties Latvijā, bija viņu bērni Katrīna un Emīls. “Vērojām, kā viņi aug, arvien vairāk pārvērzdamies par īstiem britiem. Sirdī kaut kas nostrādāja, nevēlējos, ka bērni pazaudētu savu latvietību,” atzīst Inga.
Pārcelšanās nav bijusi bez šķēršļiem, taču Grosi šo lēmumu nav nožēlojuši ne minūti. Lietas, kas šķita, ka būs ļoti sarežģītas, piemēram, abu jauniešu skolas gaitu sākšana Latvijā, izvērtās neticami veiksmīgas. Savukārt tās, kam, pēc abu vecāku domām, vajadzēja ritēt kā pa diedziņu, sagādāja galvassāpes.
Kopš vasaras sākuma esat atgriezušies Latvijā. Kā jūtas bērni?
Inga: Tagad vēl mazliet apjukuši, taču domājam, ka drīz vien pieradīs, atvērsies un pilnībā būs apgūts arī iztrūkstošo vārdu krājums latviešu valodā.
Rolands: Kad dzīvojām Lielbritānijā, mājās, protams, runājām latviešu valodā, lai gan bērni viens ar otru sarunājās angļu valodā. Toreiz, kad ieradāmies Tetfordā, bērni angļu valodu burtiski uzsūca trīs mēnešu laikā, par ko sākumā ļoti priecājāmies. Taču vēlāk konstatējām, ka ar katru gadu mazāks kļūst latviešu valodas vārdu krājums.
Lēmums pārcelties uz citu valsti, jūsu gadījumā – no Lielbritānijas atpakaļ uz Latviju, ir ļoti nopietns. Kas bija par iemeslu, kāpēc tā nolēmāt?
Pirmais, kas lika izšķirties, bija Brexit. Otrkārt, Covid-19 pandēmija. Tie bija divi impulsi, vismaz man, kas lika pārdomāt savas vērtības. Sapratām, ka viena no tām ir mājas, plašāk – dzimtā zeme. Visas vērtības salikās pa plauktiņiem, un tapa gala lēmums braukt mājās. Protams, tas nebija lēmums, kas tapa piecu minūšu laikā. Ja godīgi, šāda doma vismaz man bija galvā divus gadus, līdz beidzot saņēmāmies.
Inga: Uzskatu par lielu ieguvumu apgūto angļu valodu, iepazīto kultūru un iegūtos draugus, dzīvojot Norfolkas grāfistē. Taču, gadiem ejot, bieži sev uzdevu jautājumu – ko es šeit daru? Man pietrūka sakņu un piederības sajūtas.
Tas, ka atgriezīsimies tieši dzimtajā Liepājā, pilsētā pie jūras, nebija pat apspriežams – tas bija skaidrs uzreiz; taču šo gadu laikā krasi ir mainījusies situācija darba tirgū. Jau pirms diviem gadiem atbraucām šurp, lai noskaidrotu, kas ir mainījies un kādas būs mūsu iespējas Latvijā uzturēt ģimeni.
Rolands: Konstatējām, ka mainījies ir gandrīz viss. Un daudz kas attīstījies salīdzinājumā ar 2013. gadu, kad braucām prom. Situācija darba tirgū ir uzlabojusies – jā, tas ir pilnīgi droši.
Ja pareizi atceros, tu, Roland, biji pirmais, kurš aizbrauca, bet Inga ar bērniem pievienojās pēc pusgada?
Vispirms devos uz Īriju, kur nostrādāju mēnesi. Tas bija kaut kas briesmīgs, taču man bija labs draugs Jānis Lauva, kurš strādāja Anglijā un palīdzēja tur nokļūt un iekārtoties arī man.
Inga: Rolands aizbrauca Jāņu laikā, bet mēs ar bērniem pievienojāmies 2013. gada 15. oktobrī. Toreiz tāpat kā liela daļa latviešu ģimeņu ar maziem bērniem pārcēlāmies uz Apvienoto Karalisti galvenokārt finansiālās bezizejas dēļ. Uzskatu, ka ģimene ir sabiedrības pamatvērtība un valsts pienākums būtu to stiprināt – atbalstīt krīzē nonākušās ģimenes. Toreiz bija skumji aizbraukt no Latvijas. Redzu, ka šajā jautājumā šobrīd daudz kas mūsu valstī ir mainījies, piemēram, daudzbērnu ģimenēm ir liels valsts atbalsts. Lielāko daļu laika nodzīvojām Tetfordas pilsētiņā Anglijas austrumos, kur izveidojusies vesela latviešu kopiena – tik daudz ģimeņu no dažādām Latvijas pilsētām.
Ar ko nodarbojāties Lielbritānijā?
Rolands: Es strādāju par apsardzes darbinieku uzņēmumā “Abbey Security Services”.
Inga: Strādāju atpūtas pilsētiņā “Centerparcs” un dažādus citus darbus, ko man piedāvāja darba aģentūras.
Kā noritēja atgriešanās?
Rolands: Ar pārvadātāju starpniecību sākām sūtīt mājās mantas un lēnām gatavojāmies doties paši. Izlēmām, ka brauksim ar mašīnu cauri visai vecajai Eiropai. Mūsu maršruta sākuma punkts bija Harvičas osta Apvienotajā Karalistē, no kurienes ar prāmi pārcēlāmies uz Hook ostu Nīderlandē, tālāk ar pārtraukumiem šķērsojām Nīderlandi, Vāciju, Poliju, Lietuvu, līdz visbeidzot laimīgi sasniedzām Liepāju pēc vairāk nekā 3000 nobrauktiem kilometriem. Beidzot bijām mājās!
Inga: Apmēram mēnesi iepriekš bija jāatsaka bērniem skola, jāuzraksta iesniegums. No Tetfordas sazinājos ar skolu Latvijā, kur vēlējāmies sūtīt bērnus. Sazvanījos ar direktori, un visu izrunājām.
Rolands: Jā, no Jāņa Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas direktores jutām ieinteresētību un pretimnākšanu.
Kā pārcelšanos uz Latviju uztvēra Katrīna un Emīls?
Dēls uztvēra ļoti pozitīvi. Viņš iejutās jau pirmajā dienā, tiklīdz bijām atbraukuši. Emīls jutās kā zivs ūdenī. Viņš bija sajūsmā par to, ka katru dienu iespējams doties peldēties uz jūru un braukt ciemos pie vecmāmiņas.
Inga: Viņš no mums visiem adaptējās visātrāk. Mums ar vīru šķita, ka mēs pielāgosimies pirmie, taču nekā – puika mūs apsteidza. Katrīna adaptējas lēnāk; meita uzskata, ka daļa no viņas sirds palikusi Lielbritānijā. It kā jau loģiski: ja bērnam ir 14 gadi, no kuriem septiņi pavadīti citā vidē un valodā. Viņas sirdī vienmēr mājos arī daļa no tās kultūrvides, un tas nav jāizsvītro, tāpat kā angļu valoda, kuru viņa ikdienā joprojām lieto mājās. Lielbritānija ir Katrīnas vēl vienas valodas mājas, kurās viņa jūtas pazīstami, silti un ērti. Uzskatu, ka viņai ir kultūršoks. Latvijas vidi un kultūru meita iepazīst lēnām, kā taustoties. Viņa nesaprot, kāpēc šeit cilvēki var būt tik nelaipni, kāpēc skrien, nepalaižot citus pa priekšu. Anglijā bija pieņemts vienmēr censties otram vispirms dot priekšroku.
Rolands: Būt tolerantam, draudzīgam un uzsmaidīt ir daļa no Lielbritānijas iedzīvotāju savstarpējās komunikācijas. Latvieši ir introverti, kā jau ziemeļnieki.
Inga: Vai otram iedot kaut ko, vai pateikt labu vārdu… Tā ir daļa no Lielbritānijas iedzīvotāju savstarpējās komunikācijas. Ir tik daudz par to runāts, taču atkārtošos – Latvijā cilvēki nesmaida, daudz retāk lieto pieklājības vārdiņus “lūdzu” un “paldies”. Katrīnai šo lietu pietrūkst.
Rolands: Angļi ir citādi – tas nav apstrīdams. Viņiem ļoti patīk jokot – vienmēr un visur, viņi daudz smaida, vienmēr ir labvēlīgi noskaņoti. Es nevaru saprast, kā tas var būt, ka šeit man neviens uz ielas nejautā: “Kā tev klājas?” Iepērkoties Tetfordā, ar pārdevējām esmu izrunājis pusi dzīves (smejas), bet te neviena pārdevēja nerunā vispār.
Inga: Mums Tetfordas iedzīvotāji ir teikuši, ka cilvēkus no Austrumeiropas momentā varot atšķirt pēc sejas. Ne tikai tas, ka nesmaidām; lielai daļai austrumeiropiešu ir tendence cilvēkus dalīt, arī nosodīt pēc bērnībā iedzītiem principiem. Diemžēl ir daudz lietu, ko nepieņemam ne tikai citos, bet arī paši sevī. Un tas mūs dara nelaimīgus. Iespējams, tāpēc daļai austrumeiropiešu ir dusmīgas acis un nelaipna sejas izteiksme.
Kas no ārzemēs pavadītā laika atmiņā palicis visspilgtāk? Vai ir kādas īpaši pozitīvas atmiņas?
Protams! Gatavojoties Emīla 10 gadu dzimšanas dienai, teicām, ka viņam būs pārsteigums – mūsu ģimenē ir tāda tradīcija. Jau divas nedēļas iepriekš atklājām, ka šī pārsteiguma abreviatūra ir TTG. Trip to Germany jeb latviskojot – ceļojums uz Vāciju. Ak vai, kāda izvērsās minēšana un kādas tikai versijas tika izdomātas! Toreiz mēs braucām uz Ķelni, kur atrodas atrakciju parks “Phantasialand”. Bērns savā dzimšanas dienā šajā parkā visu var apmeklēt bez maksas, turklāt viņa apģērbam tiek piesprausta nozīmīte ar uzrakstu “Happy birthday”. Mūsu ģimenei tas bija liels piedzīvojums, īsta karuseļu diena.
Arī pirms Rolanda 40. dzimšanas dienas minēšana, kāds būs pārsteigums un uz kurieni dosimies, sita augstu vilni. Intriga izvērtās divas nedēļas ilga. Ar to vēlos teikt, ka ir jauki iepriekš izplānot un labi noorganizēt tās dienas, kas mums kā ģimenei ir svarīgas. Nevajag palaist pašplūsmā un gaidīt, ka to izdarīs kāds cits no malas. Šādi izplānotas dzimšanas un svētku dienas sagādā tik daudz prieka un pozitīvu emociju! Katru gadu ģimenes lokā svinējām arī Līgo svētkus, bērni iemācījās darināt gan vainagus, gan iedegt ugunskuru un ar nepacietību katru gadu gaida Līgo vakaru.
Labā atmiņā palicis arī tas, ka, dzīvojot Tetfordā, ik svētdienu kopā ar meitu un dēlu apmeklējām svētdienas skolu. Bērniem bija ļoti sirsnīga skolotāja Glenda Vorsa (Worth), kura vadīja daudz interesantu stundu un pasākumu, kuros viņi regulāri piedalījās.
Es pati iesaistījos vienas kristiešu draudzes ikdienā. Kad sākās pandēmija un satikties klātienē vairs nebija atļauts, mūsu tikšanās tika pārceltas uz Zoom vidi, kur cits citu datora ekrānā uzlūkojām un komunicējām katru ceturtdienas vakaru. Starp citu, tā ir lieta, kas man no dzīves Anglijā palikusi vēl aizvien.
Atgriezīsimies pie skolas lietām. Kā bērni jūtas, Latvijā apmeklējot skolu?
Rolands: Augustā, vēl pirms jaunā mācību gada sākuma, bija jākārto testi, lai noteiktu, kurā klasē bērnus ieskaitīt. Un septembrī sākās mācības. Runājot par skolotājiem, precīzāk, par Katrīnas un Emīla klašu audzinātājām, tie ir zelta cilvēki!
Inga: Katrīnas klases audzinātāja ir Baiba Lāma, un Emīlam – Elita Bikše. Tas, vai bērns, mainot skolu, labi iejutīsies jaunajā vidē, ir ļoti atkarīgs no skolotāja. Mūsu gadījumā, paldies Dievam, viss bija tik pozitīvi. Arī jaunie klasesbiedri izrādījās diezgan draudzīgi.
Rolands: Jā, jo skolotāji ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Mūsu bērni nevienu brīdi nejutās kā baltie zvirbuļi. Viss izvērtās tā, ka labāk nevar vēlēties. Lai gan mācību priekšmetu terminoloģija noteikti pakāpeniski vēl apgūstama.
Inga: Šajā ziņā esam veiksmes stāsts. Esot vēl Anglijā, par šo lietu mana sirds bija visnemierīgākā.
Tas saistīts arī ar to, ka abu valstu mācību iestādes ir atšķirīgas. Dzīvojot Tetfordā, Katrīna apmeklēja Svētā Benedikta katoļu skolu, kas, kā liecina nosaukums, bija mācību iestāde ar orientāciju uz kristīgām vērtībām. Tajā, tāpat kā visās Anglijas skolās, skolēniem jāvalkā formas. Tām ir strikti nosacījumi, piemēram, vienmēr jābūt kaklasaitei, arī meitenēm. Ja tās nav, saņem aizrādījumu. Otrkārt, tikko tiek pārkāpts skolas slieksnis, mobilajam telefonam jābūt ieliktam somas apakšā, skaņai – izslēgtai. Visas dienas laikā, kamēr atrodies skolas teritorijā, telefons bērniem nedrīkst būt rokā. Šeit, Latvijā, nav tik striktu nosacījumu.
Rolands: Mūsu bērniem tas bija pirmais brīnums, ka skolā viņiem neviens neaizrāda par telefonu lietošanu. Tad vēl viņiem dīvaini šķita tas, ka Latvijā skolās pedagogs bērnu, ja viņš ir bēdīgs, drīkst apskaut. Anglijas skolās fizisks kontakts nav atļauts, jo to var traktēt citādi. Un vēl – tieši tāpat kā laikos, kad skolā mācījāmies mēs ar Ingu, Latvijā vēl joprojām vasaras brīvlaiks ir trīs mēneši! Tetfordā bērniem bija jāmācās līdz jūlija beigām.
Inga: Ne jau tikai vasaras brīvlaiks vien ir tas, kas izbrīna. Mūsu valsts skolās ir daudz starpbrīžu. Īsas stundas un daudz paužu. Anglijā viena mācību stunda ir 60 minūšu gara. Tad seko piecu vai 10 minūšu pārtraukums, un sākas nākamā stunda.
Rolands: Kad Anglijā valstī bija piecus centimetrus liela sniega kārtiņa, gan skolas, gan bankas tika slēgtas ar pamatojumu, ka ir bīstami pārvietoties. Taču tur bērniem gāja secen arī pikošanās prieki, jo kārtīga ziema ar lielu sniega kārtu mēdz būt vienu reizi piecos gados. Runājot par pikošanos, Anglijā bērniem to pat neļauj darīt, jo, metot ar sniega piku, otram vari nodarīt pāri.
Inga: Tādēļ bērni šogad Latvijas ziemu jo īpaši izbauda, priecājas par milzīgajām lāstekām un fantastiski izdekorēto Ziemassvētku egli Liepājas centrā.
Kas pēc skolas maiņas Emīlam un Katrīnai padodas labāk, kas – mazāk labi?
Protams, labi padodas angļu valoda. Kā vienam, tā otram tas tagad ir mīļākais mācību priekšmets, jo mūsu bērni ir soli priekšā pārējiem. Emīlam ļoti patīk arī sports, vācu valoda un deju pamati. Valsis jau apgūts, tagad dienaskārtībā ir ča-ča-ča. Katrīnai patīk arī klases stundas. Grūtības abiem vēl sagādā iztrūkstošais terminoloģijas vārdu krājums katrā priekšmetā, jo nu terminoloģija ir latviešu valodā.
Kā jūs paši iejutāties pēc atgriešanās Latvijā?
Esot vēl Tetfordā, šķita, ka Latvijā iejutīšos ļoti labi un viss veiksies bez aizķeršanās. Valoda mums ir, ko tad vēl? Taču, atbraucot uz Latviju, kad bija pagājušas pirmās divas nedēļas, sākās stress.
Rolands: Sākumā bija ļoti labi – beidzot esi mājās, viss kārtībā. Iekšēji pirmās divas, trīs nedēļas bija izjūta, ka esam tikai brīvdienās un pavisam drīz būs jākrāmē koferis, jāatvadās no radiniekiem un jādodas atpakaļ. Tas pārgāja, un tikai tad spēju noticēt, ka viss notiek pa īstam – esam atgriezušies uz palikšanu. Iepriekšējās reizes, kad bijām atbraukuši uz Latviju, ik pa laikam ienāca prātā doma – diez kā tagad izskatās mūsu māja ar dārziņu Anglijā! Tagad šīs domas vairs nav. Atpakaļ nevelk. Nemaz, nemaz, nemaz! Aizgājām pie jūras, priecājāmies, cik tur ir labi. Silta vasara; ko gan vairāk var vēlēties?
Inga: Taču ir ne tikai pozitīvais – neviens no mums abiem nebija rēķinājies, ka, atgriežoties Latvijā 1. jūlijā, pirmo pilno darba algu mēs saņemsim 30. novembrī! Tātad varat parēķināt, kādiem ir jābūt uzkrājumiem, lai šos mēnešus izdzīvotu! Mūsu pieredze liecina, ka, pirms atgriezties, jāuzkrāj kādi 4000 eiro.
Protams, sākām meklēt darbu, tiklīdz bijām atbraukuši. Mums gan vienam, gan otram pa vidu bija dažādu darbiņu piedāvājumi, taču tās summas, ko nopelnījām, atklāti izsakoties, nebija nopietnas. Kamēr atradām stabilu darbu ar pieņemamu atalgojumu, pagāja trīsarpus mēneši!
Vienu varu apgalvot pavisam droši, proti, koordinatori, kuri it kā palīdzot reemigrējušiem cilvēkiem sakārtot visas ikdienai nepieciešamās lietas, lai varētu atsākt dzīvi Latvijā, reāli neko nedara! Esmu piedzīvojusi, ka man tiek pārsūtīta Google meklētājā atrasta un pārkopēta informācija. Ar tikpat lieliem panākumiem šo informāciju es varu sameklēt pati, kā arī pati uzrakstīt e-pasta vēstules visām vajadzīgajām iestādēm. Koordinatori par savu darbu reāli saņem algu, taču jēgas no viņiem nekādas. Visu, kas bija nepieciešams, atradām un izdarījām paši.
Rolands: Cilvēkiem, kuri atgriežas Latvijā, vajadzīga pacietība, jo viss notiek lēni, taču jādzīvo ir tūlīt un tagad.
Inga: Kopumā varu teikt, ka, lai aizbrauktu no Latvijas, ir jābūt lielai drosmei, bet, lai pārceltos atpakaļ uz Latviju, nepieciešama vēl lielāka drosme un pacietība. Es brīžiem vēl aizvien neticu, ka mēs esam atgriezušies.
Rolands: Es šo visu uztvēru kā izaicinājumu, ar kuru man 40 gadu vecumā jātiek galā. Taču tā bija mana vēlēšanās – pašam ar savu auto cauri visai Eiropai atvest mājās savu ģimeni. To arī piepildīju!
Inga: Mums jau vēl “paveicās” ar to, ka bija jātaisa Covid-19 ceļošanas testi! To dēļ mums pirmais mēģinājums braukt uz Latviju sanāca kā izmēģinājuma brauciens: tikām līdz prāmim, bet vajadzēja atgriezties atpakaļ, jo izrādījās, ka testa rezultāti ir pārāk novecojuši un vairs nav derīgi. Tā kā Anglijā ceļošanai visērtāk nodot testu lidostā, devāmies uz Londonas Lutonas lidostu taisīt jaunus testus, pēc kā vajadzēja doties atkal atpakaļ uz Tetfordu. Nu jau vecajās mājās paēdām vakariņas, uzkrāmējām mašīnu un devāmies prom vēlreiz! Diezgan dārgs pasākums. Rezultātā par testiem visai ģimenei esam samaksājuši ap 900 eiro. Tobrīd testi bija dārgi. Patlaban, cik zināms, tie ir uz pusi lētāki.
Lai neizklausītos tik pesimistiski, vēlos piebilst, ka ļoti veicās ar pašreizējo darba devēju SIA “TET”. Ja ātri nepieciešams darbs, tā ir iestāde, kas to spēj nodrošināt bez liekas vilcināšanās – gan ātru apmācību, gan darba iespējas, gan arī samaksu par padarīto.
Atgriezties Latvijā, nenoliedzami, bija liels izaicinājums. Kā jums ir patlaban – vai ir jaunas ieceres kaut ko izdarīt vai sasniegt?
Mūsu ģimenē valda uzskats, ka svešvalodu zināšanas ir liela bagātība. Jo vairāk valodu proti, jo labāk. Mana mamma, kura dzīvoja padomju iekārtā un nomira, diemžēl nesagaidot mūsu valsts neatkarības atgūšanu, visu dzīvi bija sapņojusi labi iemācīties angļu valodu. Dzīvojot Lielbritānijā, viņas sapni, cik vien labi tas bija iespējams, esmu piepildījusi es. Arī mani bērni un brālis Jānis, kurš apguvis arī zviedru valodu. Katrīna šajā ziņā ir vēl radošāka – viņu ļoti ieinteresējusi korejiešu valoda. Meitai ir mācību līdzeklis – grāmatiņa, un brīvais laiks tiek veltīts šīs valodas apguvei. Tas ir neparasti, ka iepriekšējo paaudžu pārstāvju sapņus piepilda bērni un mazbērni!
Rolands: Runājot par sapņiem, man bērnībā bija ļoti liela vēlēšanās braukt dzīvot uz Angliju! Nu re, ir piepildījies (smejas).
Inga: Tas ir arī viens no audzināšanas principiem – ļaut bērniem sapņot un piepildīt savus sapņus!
Ko jūs abi teiktu cilvēkiem, kuri patlaban domā – braukt vai nebraukt atpakaļ uz dzimteni?
Rolands: Lai izdodas!
Inga: Aizej tur, nezin kur, atrodi to, nezin ko, viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs! (Smejas.)
Ģimenes vizītkarte
Mamma Inga Kope-Grosa
Tētis Rolands Gross
Ģimenē aug bērni: Katrīna (14 gadi, mācās J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas 7. klasē, hobiji – peldēšana un korejiešu valoda) un Emīls (12 gadi, mācās J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas 6. klasē; hobijs – peldēšana).
Ģimenes mīļākā multfilma ir “Karalis Lauva”, bet mīļākā komēdija – “Emīla nedarbi”.
Iecienītākā daiļliteratūra: britu rakstnieka Roalda Dāla un latviešu rakstnieka Erika Ādamsona darbi.
Ingu un viņas vecāko brāli Jāni uzaudzinājuši vecvecāki Nīcā, savukārt Rolanda bērnība aizritēja Durbē, un viņa vienīgā audzinātāja bija mamma. Inga ir pārliecināta, ka divi bērni – tā jau ir komanda, kur dažkārt viens pavelkas uz otra trakulībām, tāpēc izprast dažas savu bērnu palaidnības viņai nesagādā grūtības.
Inga pabeigusi Nīcas vidusskolu, Liepājas Pedagoģijas akadēmiju (tagadējo Liepājas Universitāti) specialitātē “Latviešu valodas un literatūras skolotāja” un maģistra programmā “Filoloģija (literatūrzinātne)”. Mācījusies svešvalodu kursos Vācijā un Lielbritānijā.
Rolands absolvējis Liepājas Pedagoģijas akadēmiju specialitātē “Vēstures un sociālo zinātņu skolotājs”.
Inga strādā gan par klientu apkalpošanas operatori uzņēmumā TET, gan ir skolotāja Liepājas Liedaga vidusskolā. Savukārt Rolands strādā Liepājas cietumā par apsargu, kā arī ir praktiskās braukšanas instruktors autoskolā “Einšteins”.
Trīs ģimenes tradīcijas
1. Vakara lūgšana Katrīna un Emīls uztver par absolūti pašsaprotamu, ka, pirms doties pie miera, jānoskaita lūgšana ar pateicības vārdiem.
2. Dzimšanas dienas svinības Ja ir apaļas jubilejas, jubilāram tiek gatavots īpašs pārsteigums. Lai uzturētu intrigu, divas nedēļas pirms dzimšanas dienas jubilāram tiek pateikti pārsteiguma pirmie trīs burti. Minēšana, kas tas varētu būt, sagādā daudz prieka un lielu smiešanos.
3. Ziemassvētku vecītisLīdz Covid-19 pandēmijas sākumam ģimenē vienmēr viesojies Ziemassvētku vecītis. Īpašā atšķirības zīme no citiem vecīšiem esot saulesbrilles, jo šis vecītis ierodoties no siltajām zemēm.
Desmit audzināšanas pamatprincipi
1. Drosmīgajiem pieder pasaule!
2. Sapņo un īsteno savus sapņus!
3. Mīli un uzticies Dievam!
4. Iepazīsti, vēro, līdzkrāso un iemīli apkārtējo pasauli!
5. Mācīšanās ir process!
6. Neviens nav supervaronis!
7. Esi patiess draugs!
8. Cilvēka dzīvē tāpat kā dabā mēdz būt saulainās un lietainās dienas, un tas ir normāli.
9. Kļūdīties ir cilvēcīgi!
10. Esi pateicīgs par visu!
