“Atgriešanās zirga zvaigznājā.” Valentīna dzeja 0
Valentīns (1979) raksta kopš astotās klases un mīt Liepājā. Ironiski teic, ka rakstīt sācis pēc tam, kad reiz nirstot “sastapies” ar akmeņaino ūdenskrātuves dibenu. Un tad izrādījies, ka rakstītais vārds ir gluži kā ūdens, kas pats atnāk. Valentīns uzskata, ka dalīt žanros literatūru nevajag, labāk just – ir laba vai nav. Pašlaik viņš ir ceļā uz savu pirmo tekstu krājumu, ko veidojis laiks.
Savu dzejas kopu Valentīns salīdzina ar Lielajiem Greizajiem ratiem, jo teksts veltīts viņa ceļojumam uz Lielbritāniju: zvaigžņu figūra Lielbritānijā (UK) esot vērsta taisni, bet Latvijā – ar degunu uz leju. “Un tad aust mēness – attālumi varbūt atšķirīgi. Rietumos šoseja iegaismojas oranžās laternu gaismās, austrumos baltā. Pa vidu – vilcieni. Rokasspiedieni, seni kapakmeņi. Upē gulbji, viens savādāks, piepeld, piešķiebj galvu un skatās taisni acīs. Sēdi nakts vidū uz soliņa un saplūsti ar pasauli,” tā Valentīns skaidro savas dzejas kopas tapšanu.
– Kādu jautājumu tu gribētu, lai es tev uzdotu?
Valentīns: – Es labprāt paklusētu, jo īpaši šobrīd, kad sabiedrība bieži vien dzīvo ar pārliecību, ka zina visu: kurā brīdī un kas otram ir jādara. Piemēram – ka trešdienā vai piektdienā kādam no Andromedas miglājiem jānones viņu iedomātais sapnis. Tas ir ļoti nogurdinoši. Jo tās ir tikai fantāzijas, pieņemtas par realitāti. Cilvēkam nekas nav jāpierāda, vienīgi jānodzīvo savs mūžs, pat ja galā ir tikai nāve.
– Ko īsti nozīmē “jauns dzejnieks” un vai tā pretstats ir “vecs dzejnieks”? Dzeja noveco līdz ar cilvēku?
– Cilvēkiem ir tāds niķis visu salikt pa plauktiņiem. Kāds ir ieguvums? Kurā brīdī cilvēks no jauna top par vecu? Kas ir vecs? Vai Miks Džegers savos 70 gados, plosīdams skatuves dēļus, ir jauns vai vecs? Līdz kuram brīdim darbojas termins “jaunais dzejnieks”? Līdz pirmajam krājumam, līdz kādam konkrētam dzīves gadskaitlim? Vai grumbas un rievas sejas pantos ir rādītājs, ka dzeja ir veca? Ja cilvēks ļaujas senilumam, pesimistiskam pasaules redzējumam, kontingentam (zinātājiem par to, KĀ jādzīvo pareizi), tad varbūt var runāt arī par vecumu. Bet, ja cilvēkā plūst dzīva asins, tad viņš nevar novecot un dzeja nevar būt smagi kalti panti virtuves galda stūrī.
– Tev esot vairākas identitātes, un tikai viena no tām raksta dzeju. Kā tās citas identitātes uzvedas, kamēr viena strādā?
– Lieliskam futbolistam nevajag strādāt par biļešu kontrolieri, maizniekam nevajag uzkopt asiņainu lopkautuvi un zemniekam – lidot kosmosā. Tomēr lieliski, ja vienā personā spēj sadzīvot vairākas interešu jomas. Radoša pašpietiekamība ir svētīgāka par neauglīgu izrādīšanos. Ja runa ir par manām identitātēm, tad jāteic, ka cita citu netraucē. Kad kāda no identitātēm ierunājas citā, ir izaicinājums radīt rezultātu.
– Vai dzejā arī esi mēģinājis vairākas balsis vienlaikus? Varbūt dramaturģija tev būtu tuvāka?
– Vizuālie elementi noteikti nāk no cita “es”. Tāpat kā fotogrāfijā – daudz kas ir no literatūras. Dramaturģiski elementi, iespējams, paslēpti vizuālajā, kadrējumā, fonā. Uzzīmē kaiju ar aplamiem spārniem, un tā nelidos. Iespraud smilgu dunduram pakaļā, un kaija pacelsies virs horizonta.
– Ko tu teiktu draugam Rainim, ja viņš kādā grāmatas atvēršanā pienāktu papļāpāt par dvēsli?
– Viss būtu atkarīgs no uzsāktās sarunas virziena. Jo dvēsle, dvēsele – tas nav gluži viens un tas pats – garšoja vai negaršoja konkrētais apelsīns. Varbūt tā bija miziņa. Varbūt tas mazais zaļganais kātiņš, sēkliņa. Varbūt tikai smarža. Tie ir vairāki sajūtu līmeņi.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Valentīns ir viens no tiem nedaudzajiem autoriem, kas turas pie pseidonīma, turklāt lieto vairākus vārdus – vairākām radošām izpausmēm. Noslēpumainība un slēpšanās gan drīzāk ir spēle autoram pašam, jo ar dzejas kvalitāti tā nav tieši saistīta. Šajā dzejas kopā Valentīns parāda, ka ir gana maigs un pat nedaudz piesardzīgs liriķis, kura dzejā Austrumi sastopas ar Rietumiem un uzvar novērojums.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Valentīna dzejas kopu “… no UK piezīmēm”.
no sniega attīrīts leopards
lēciena attālumā ar astes galu zīmē
sudrabkaijas spilgtuma sirdslīniju tā
nepārtrūkst pulsē kā bezdelīgactiņu samts
noviz ik nakti pār atlantu pleciem pār
jūras pieri un taviem plakstiem
aste ir dzīva uguns spriega tilta trose
pirms to pārraus leopards
tavu pēdu nospiedumu pilnās ielās
snigs bezgalīgi balts un tīrs
sniegs
19:59 UK (Dienu pirms)
***
kur gulbji kā nāras kailas
piešķiebj knābja izliekumu
kur baznīcas smaile pret zārkakmeņiem
un debesīs nevienas mākoņa rētas
kur pīle ieskrien padusē un nenāk vairs ārā
līst sudrabains lietus kā naža asmens kaklā un
tava atgriešanās zirga zvaigznājā un
mana elpa uz tavām lūpam kā nakts kā pilnmēness
es kails no dieva vai sātana violetiem ziediem plaukstās
pret rītu pret pamali un tavu piedošanu
– tur aiz jūras aiz viļņa šļaksta ir uzzīmēta rēta
kad to noplēš asiņo izskatās pēc sirds..
15:40 UK (Swelter)
***
..
jo
pat
ja
pasaule
ir plakana
&
balstās uz ziloņiem
tos kāds iegriež kokā
kapa krustā vai piemineklī
&
pēc tam ir tikai negaiss tikai lietus un austrumi saplūst vienā horizontā ar rietumiem
nenoskalojami kā dubļi vai puķu kodīgas sulas uz basām kājām
UK (After)
***
Elektrolīnijas retas kā Ādama zobi
Tavas mājas nav pat strazda ligzda
Noplēsta melna kā nakts ir pasaules āda
Tas neesi tu līst debesīs pērkons plīst sirds uz iesma
Tikai viena ir ādere uz Atlanta pleciem
– Plēs pušu plēs pušu kakla vāts kamēr asinīs rec!
Nē nesan te elektrolīnijas nē nesāp ne kauls
Pasaulē skrej balts un nemazgāts galvaskauss
A. D. tu esi vēl dzīvs
A. D. tu esi tik svešs
Pats sev pats akmenim
Pats savam kapakmenim
Kā mēness virs galvas tik nevainīgs un balts
Sarkanas skrej tikai rētas
Kā pīles caur asins upi
Sarkanas ir tavas kājas
Un elektrolīnijas sarkanas sarkanas
Kā Ādama
Cilpa ap tavu kaklu
14:38 UK (Aiz ..)
