Māris Antonevičs: Atgriešanās pie “vecās normālās dzīves” atcelta? 18
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atgriezties pie “normālas dzīves” – šis vārdu salikums pēdējo divu gadu laikā dzirdēts ļoti daudzas reizes, kļūstot par tādu kā neformālu vadmotīvu, kas pandēmijas laikā vieno visdažādākās grupas.
Katrai protams, ir savas intereses un priekšstati par “normālo dzīvi”, taču mediju ziņu arhīvā var pārliecināties, ka intervijās un paziņojumos to lietojis gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs, gan bankas analītiķis, gan teātra direktors, gan astrologs, gan Latvijas Bāru asociācija un, protams, kuplā pulkā dažādi politiķi un amatpersonas, kas to padarījušas par sava veida politisku solījumu un arī galveno saukli vakcinācijas reklāmas kampaņai. Piemēram, Vakcinācijas biroja vadītāja Eva Juhņēviča savu pirmo interviju pēc apstiprināšanas amatā LTV sāka ar vārdiem: “Es ļoti gribu atpakaļ veco dzīvi.
Es gribu, lai mēs visi varam satikties un priecāties, būt pilntiesīgi šīs pasaules iedzīvotāji, kas bauda šo pasauli…” Vienlaikus tas izrādījies arī nedaudz slidens ceļš, jo ilgu laiku bija nostūmis ēnā citu, daudz svarīgāku iemeslu vakcinēties – iespēju smagi nesaslimt un nenomirt. To daudzi sāka aptvert tikai rudenī, aci pret aci sastopoties ar skaudro realitāti. Savukārt tie, kas piebaroti ar stāstiem par “normālo veco dzīvi”, bija īgni, ka viņus tomēr joprojām cenšas ierobežot un regulēt, lai gan viņi taču darījuši visu, kā liek, un savu pienākumu izpildījuši.
Jaunā Covid-19 paveida omikrona parādīšanās šajās vīzijās atkal ieviesusi korekcijas jeb, kā vienā interneta forumā asprātīgi bija norādījis kāds diskutētājs, ir tāda sajūta, ka spēlē “Cirks” netālu no finiša izkritis lauciņš ar melno kazu un tagad viss atkal sāksies ja ne gluži no sākuma, tad no kāda krietni zemāka punkta gan.
Latvijas valdība piektdien lēma aizliegt ieceļošanu no vairākām Āfrikas valstīm: Dienvidāfrikas Republikas, Lesoto, Botsvanas, Zimbabves, Mozambikas, Namībijas, Svazilendas, Zambijas, Malāvijas. Tieši šis reģions tiek saistīts ar omikrona izcelsmi, lai gan neviens nevar apgalvot, ka tā tas tiešām ir, fakts ir tikai tas, ka tur tas pirmo reizi konstatēts. Latvijas valstspiederīgajiem, kas pēdējā laikā šajās valstīs uzturējušies, atgriešanās gan nav liegta, taču tikai ar negatīvu Covid-19 testu un ievērojot desmit dienu pašizolāciju.
Latvijai it kā nav tiešo reisu ne ar vienu no šī saraksta valstīm. Tajā pašā laikā vakar jaunais vīrusa paveids bija oficiāli konstatēts jau šādās valstīs: Austrālija, Austrija, Beļģija, Brazīlija, Čehija, Dānija, Honkonga, Izraēla, Itālija, Japāna, Lielbritānija, Kanāda, Nīderlande, Nigērija, Portugāle, Saūda Arābija, Spānija, Šveice, Vācija, Zviedrija. Ja jau omikrons ir tik bīstams, kā tagad daudzviet stāsta, prasītos aizliegt ieceļošanu arī no visām šīm valstīm, lai gan, visticamāk, ar katru nākamo dienu šis saraksts tikai kļūs garāks.
Rezultātā iznāktu atgriešanās nevis pie “normālās dzīves”, bet pie 2020. gada pavasara situācijas, kad bailēs no jaunā koronavīrusa tika apturēta visa starptautiskā satiksme un visiem paģērēts sēdēt četrās sienās. Neviens to negrib, un skaidrs, ka šādi lēmumi tiks vilcināti un dažādi apšaubīti. Nav vēl skaidrs, cik efektīvas pret jauno paveidu būs esošās vakcīnas un vai atkal nebūs jāgaida kāds jauns ražojums pēc gada vai vēlāk. Tiesa, kā intervijās Latvijas Televīzijai norādīja infektologs Uga Dumpis, mums šobrīd nav tik daudz jāuztraucas, kā tikt galā ar jauno omikronu, bet ar to pašu nelaimīgo deltas paveidu.
Jautāts par savu iepriekšējo prognozi, ka šī ziema būs vissmagākā, bet vēlāk jau vīruss kļūs mazāk bīstams, U. Dumpis atzina, ka pašlaik vēl neredz iemeslu no tā atteikties. Jāpiebilst, ka infektologam tā varbūt ir bijusi zinātniska hipotēze, tomēr šos viņa izteikumus ir aizņēmušies arī politiķi, daļēji uz to jau sākot būvēt nākamo Saeimas vēlēšanu kampaņu.
Piemēram, izskanējušas versijas, ka nākamā gada vasarā un rudenī Covid-19 vairs nebūšot politiski aktuāla tēma, līdz ar to populistiem uz to punktus nopelnīt vairs neizdošoties, būšot steigā jāmeklē kaut kas cits, ar ko iekustināt neapmierināto masas. Citu tēmu gan arī netrūkst, pirmkārt jau dzīves dārdzība, tomēr diez vai vajadzētu paļauties, ka arī koronavīruss tajā vēl neieviesīs savas korekcijas.
Pašlaik iestājies neziņas laiks, kas atkal “uzliek uz pauzes” iepriekšējos solījumus un priekšstatus par tuvāko nākotni (par tālāko pat nerunājot). Taču nav šaubu, ka “vecā normālā dzīve” tiks pieminēta atkal un atkal, savā ziņā apliecinot, ka cilvēks pēc savas būtības ir un paliek konservatīvs, jo vēlas stabilu un prognozējamu pamatu.
