Atgriešanās izsūtījumā VI: Jeņisejas krastos 0
Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Sibīrijā. Nobeigums. Sākumu sk. 10., 12., 16., 18. un 24. jūlijā.
Krasnojarska, kas dibināta kā cietoksnis 1628. gadā, šogad ir kļuvusi par pilsētu, kurā dzīvo jau miljons iedzīvotāju, bet aptuveni katrs otrais ir represētais vai represēto pēctecis, pilsētas apskates ekskursijā stāsta gide…
Kino kā saikne ar tēvzemi
Krasnojarskas latviešu biedrība “Dzintars” savējiem par 27. jūnijā paredzēto Dzintras Gekas filmas “Atceries Sibīriju” izrādi un tikšanos ar režisori Kinonamā ir paziņojusi jau vairākas nedēļas iepriekš, un todien nama Mazā zāle ir skatītāju pilna. Dzintarieši dāvina režisorei vīgriežu tēju un pateicas par to, ka viņa caur cilvēku likteņiem rāda tautas vēsturi, palīdzot apjaust, ka latvieši ir stipra, vīrišķīga tauta, un mūsu ģenētiskā atmiņa arī ir stipra. Krasnojarskieši vēlētos, lai Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā” tiktu pārtulkota krieviski, un tad to varētu izplatīt arī viņi saviem draugiem, paziņām un citiem interesentiem.
Biedrības ļaudis kopā svin Lieldienas un Jāņus, mājaslapā piedāvā interaktīvi apgūt latviešu valodu un arī kopā skatās filmas. Maijā Kinonamā bijis Rolanda Kalniņa filmas “Četri balti krekli” seanss.
“Tieši caur filmām savu reizi latvietim tālumā tiek nodots dzimtenes siltums, atsaukta atmiņā kāda ainava vai melodija, mainīts kāds subjektīvs, kļūdains stereotips, kā arī paveras alternatīvs veids, kā sekot līdzi Latvijas kinomākslas attīstībai,” “Dzintars” raksta biedrības mājaslapā un pateicas Rīgas Kino muzejam par dāvinājumu.
Pirmā bija “Krīve”
Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība “Krīve” izveidota jau 1918. gada novembrī, tajā darbojies teātra kolektīvs, vokālais koris un bibliotēka – lasītava. Starp Krasnojarskas nacionālajām organizācijām “Krīve” bijusi viena no aktīvākajām. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Sibīrijā bija tik daudz latviešu, ka vairākās vietās tika atvērtas latviešu skolas, dibināti teātra pulciņi un muzikālie ansambļi, izdotas avīzes un žurnāli latviešu valodā.
Par tautiešu vēsturi visā Krasnojarskas apgabalā vēsta 1991. gadā dibinātais “Dzintars” savā mājaslapā, mudinot atcerēties arī traģiskāko gadu notikumus: “1937. – 1938. g. kā kulminācija t. s. tautas ienaidnieku apkarošanā bija latviešu un latgaliešu skolu aizvēršana, bet skolotāji, kā arī pārējā izglītotā diasporas daļa bija spiesti klusēt, lai izbēgtu bargus sodus, bet citi pat devās bēgļu gaitās, citi saņēma sodu. Ciemi sāka degradēties, pārstāja darboties baznīcas. Iedzīvotāji pameta ciemus, devās peļņā uz kalnu raktuvēm, pilsētām, daudzi tika represēti. (..) Nākamie ieceļotāji bija 1941. – 1949. un 1951. g. represētie Latvijas iedzīvotāji, īpaši sievietes un bērni. Represēto puru skaits tā arī nav līdz galam precīzi noteikts.”
… Krasnojarskas muzejā, kur dāvinām piemiņas plāksni Latvijas bērniem – staļinisma represiju upuriem, muzeja darbinieki saka, ka labprāt saņemtu arī vēsturiskus materiālus krievu valodā.
“Mamma šīs takas redzēja sapnī”
1950. gadā uz Krasnojarskas apgabalu atveda Sockovu ģimeni, kura bija dzīvojusi bijušā Abrenes apriņķa teritorijā. Māsas Vera, Ludmila un Tekla ir biedrības “Dzintars” aktīvāko dalībnieču vidū, un Vera uzaicina visu mūsu grupu uz dārza svētkiem pie sevis. Dārzs atrodas gleznainā Sajānu priekškalnes vietā. Protams, ka šoreiz dārza svētkos runājam arī par vēsturi.
Ludmila atminas, kā izsūtīta viņas vecāku “kulaku” ģimene, kam uz visiem pieciem bērniem bijis tikai viens apavu pāris un kas baltmaizi ēduši tikai svētkos: “Mamma ņēma līdzi spilvenus, šujmašīnu, ūdens kannu, ko jau nu stundas laikā spēja salikt mašīnā, kurā bez mums tika vestas prom vēl trīs ģimenes. Kad atbraucām šurp, mamma stāstīja, ka viņa šīs taciņas pie Jeņisejas bija iepriekš redzējusi sapnī…”
Uzņēmēja Jūlija
To, ka latviešu biedrība jānosauc “Dzintara” vārdā, izdomājusi Jūlija Helviga. Strādājusi par juristi milicijā un pēc 20 darba stāža gadiem uzdienējusi līdz apakšpulkveža pakāpei, devusies pensijā, bet tagad ir uzņēmēja.
Jūlija stāsta, ka viņas tēvs Modris bija politiski represētais un ka atgūto ģimenes zemi Latvijā viņa neplāno pārdot, jo nekad nevar zināt, kādi likteņa līkloči gaida. Varbūt kādreiz par vectēva dzimteni interesēsies meita, kura pašlaik Krasnojarskā stājas augstskolas pirmajā kursā.
Jūlija tēva dzimteni atkal apciemos šogad augustā. Patiesībā tas būs reizē arī biznesa brauciens – Jūlija raudzīsies, ko vēl no Latvijas precēm varētu vest uz Krasnojarsku.
Pagaidām viņa veiksmīgi divos veikalos Krasnojarskā pārdod Latvijas kosmētiku un parfimēriju un pārsūta arī vairumpircējam uz Kamčatku “Dzintara” krēmus un šampūnus. Ļaudis vēl atceroties, ka Krasnojarskā padomju laikā tālajā Latvijā ražoto kosmētiku tāpat kā daudzas citas labas lietas pārdeva, kā toreiz teica, “zem letes”, un tāpēc šis “retro” palīdz ieinteresēt arī šodien.
“Atcerēsimies!”
Brauciena pēdējā dienā Dzintra Geka filmu “Stacija “Latvieši”. 1937.” parādīja latviešu diasporai un citiem interesentiem Latvijas vēstniecībā Maskavā. Atzinību Dzintrai izteica daudzi, bet jo īpaši man palicis prātā viena skatītāja sacītais: “Paldies par šo kino un šo vēstures stāstu. Laiks paiet ātri, un vēlāk varbūt daudziem radīsies vēlēšanās izstāstīt šo vēsturi citādi, nesaprotot, kas toreiz īsti notika un kāpēc tā notika.”
Jau atgriezusies Latvijā, saņēmu vēstuli no Blagoveščenskas. Mūsu gide Jeļena Rudakova raksta, ka Amūras apgabala vadība kā sociāli nozīmīgu atbalstījusi politiski represēto asociācijas pieteikto projektu “Atcerēsimies”, veltītu terora upuru piemiņai šāgada oktobrī un novembrī. Jo tieši šogad paiet 75 gadi kopš lielā terora sākuma.
Par šo traģēdiju represētie piecās pilsētās stāstīs skolēniem un būs konference, kurā svinīgi atvērs Leonīda Žuravļova veidotās “Piemiņas grāmatas” 8. sējumu, veltītu notiesātajām, nošautajām vai specnometinājumos mocītajām sievietēm Amūras apgabalā. Tieši ar Blagoveščensku saistās viena no mūsu brauciena emocionālākajām epizodēm: vietējā muzeja vadītāja Jeļena Pastuhova sacīja, ka viņai patiesi žēl par savas valsts rīcību traģiskajā pagātnē un viņa atvainojas mums par to. Nodomāju – kā jauna sieviete var justies līdzatbildīga par to, kas darīts pirms viņas dzimšanas, bet tad sapratu, ka viņa savu vēsturnieces profesiju uztver kā misiju. Vēl viņa izteica pārliecību, ka pienāks laiks, kad visi arhīvi ar dokumentiem par šo traģisko laiku būs atvērti…
Pateicos PBLA par atbalstu ceļam
1. daļa Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska
2. daļa Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki
3. daļa Atgriešanās izsūtījumā III: Belogorska un Tigda
4. daļa Atgriešanās izsūtījumā IV: Tasejeva un Rešoti
5. daļa Atgriešanās izsūtījumā V: Imbeža un veclatviešu ciems Suhanoja
