Daļai no viņiem stāsti beidzas ar “viņa kapa vieta nav zināma”. Atgādinājumam par pretošanās varoņiem izdota grāmata “Sirdsapziņas ugunskurs” 19
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Padomju okupācijas laiku Cēsu apriņķa čekas un milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā 2018. gadā iekārtotais muzejs un ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” jau kļuvis par vienu no tūristu iecienītajām apskates vietām pilsētā.
Pandēmijas apstākļos pieeja tam šobrīd slēgta, taču izdevniecība “Latvijas Mediji” nupat izdevusi grāmatu “Sirdsapziņas ugunskurs: 1939–1957”, kas sagatavota sadarbībā ar ekspozīcijas veidotāju Elīnu Kalniņu.
Grāmata ļauj iepazīt tā sauktās Cēsu stūra mājas stāstus neklātienē.
Rakstītā vārda nozīme
“Rakstīts vārds vienmēr ir svarīgs. Grāmatas veidolā, poligrāfiski kvalitatīvā izdevumā ar skaistām fotogrāfijām ekspozīcijas saturs tiek saglabāts priekšdienām. Parasti ekspozīcijām ir katalogi, kuri nofiksē, kādas tās bijušas gan vizuāli, gan saturiski. Tas bija darbiņš, ko ļoti gribēju īstenot,” teic Elīna Kalniņa, kura kopš ekspozīcijas atvēršanas cītīgi vākusi stāstus un liecības par pretošanās gadījumiem okupācijas varām Cēsu apriņķī no 1940. līdz 1957. gadam, turklāt gādājusi, lai šīs liecības padrūmajās un šaurajās čekas izolatora telpās Pils ielā 12 tiktu pasniegtas mūsdienīgā, interesantā veidā.
Ekspozīcijas, tāpat 252 lappuses biezās grāmatas dizainu veidojuši mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo.
Fotoalbumu atgādinošajā izdevumā, kas tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Konrāda Adenauera fonda un Cēsu pašvaldības finansiālu atbalstu, ir praktiski viss ekspozīcijas vizuālais saturs – vēsturiskas fotogrāfijas, dokumenti, vēstules.
Centrālo vietu grāmatā, protams, ieņem to cilvēku likteņstāsti, kam reiz par pretošanos svešajām varām bija lemts būt ieslodzītiem kādā no Cēsu “stūra mājas” sešām kamerām.
Tie ir skolnieki Laimonis Krievāns un Arvīds Rumpāns, Latvijas Neatkarības kara cīnītājs un skolotājs Jānis Jansons, nacionālo partizānu grupas komandieris Kārlis Plaudis, nacionālais partizāns Kārlis Zariņš, luterāņu mācītājs Voldemārs Plāmsis, nacionālo partizānu atbalstītāji Jūlijs, Aina un Gaida Skrapči.
Diemžēl daļai no viņiem stāsti beidzas ar “viņa kapa vieta nav zināma”. Kontrastam ir Cēsu apriņķa čekas vecākā operatīvā pilnvarotā Pankratija Maksimova biogrāfija.
Jāpiebilst, ka Maksimovs 1946. gadā sadursmē ar partizāniem guva ievainojumu, kura dēļ dienests viņam bija jāpamet. Mūža nogalē viņš bija kompartijas funkcionārs Ventspilī un savas dienas beidza 2003. gadā Ventspils pansionātā “Selga”.
Pamudinājums reiz pašiem atnākt
Ekspozīcija Cēsīs pandēmijas dēļ paliks slēgta līdz nākamā gada pavasarim, bet grāmatas sagatavotāja cer, ka varbūt tā pamudinās lasītājus, kas vēl Cēsu “stūra mājas” muzejā nav bijuši, reiz pašiem atnākt un apskatīties.
“Atrodoties autentiskā vidē, ieslodzījuma kamerās klausoties ierunātos stāstus, tas viss ir citādi,” teic Kalniņa un piebilst, ka noteikti vēlas šo grāmatu dāvināt visām agrākā Cēsu apriņķa publiskajām un skolu bibliotēkām: “Lai tā nonāktu tajā vidē, par kuru šajā ekspozīcijā ir stāsts. Jo svarīgi zināt agrāk tur dzīvojušo vārdus, par kuriem tagad vietējie varbūt pat nemaz nenojauš.”
Kā piemēru ekspozīcijas kuratore min Jaunpiebalgas Rusovu dzimtu, kuru padomju režīms no dzimtā novada “izravēja”, taču kuras pēcteči mūsdienās dzīvo Rīgā: “Bija ļoti aizkustinoši, kad viņi atnāca pie manis uz ekspozīciju Cēsīs – jauns pāris ar bērniņiem. Vienam bija dots vārds Frīdrihs. Bet Jaunpiebalgas cītaru meistars Frīdrihs Rusovs bija viņa vectētiņš, brāļu Jāņa, Pētera un Kārļa Rusovu tēvs. 1945. gada decembrī čekisti viņu, jau krietni pāri 60 gadiem vecu, atveda uz Cēsīm, un mājās viņš vairs neatgriezās. Ģimene tā arī nekad neuzzināja, kur viņš palika. Visi trīs brāļi aizgāja mežabrāļos.”
Jāpiebilst, ka stāsts par pazīstamāko no brāļiem – Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Centrālvidzemes nodaļas pēdējo vadītāju un partizānu izdevuma “Sudrabota Saule” redaktoru Kārli Rusovu – ir iekļauts grāmatā.
Stāsti par pārliecību
Grāmatas vākam izmantota nacionālā partizāna Kārļa Zariņa – Kārlēna – fotogrāfija. Zariņu var uzskatīt par spilgtāko personību bijušā Cēsu apriņķa partizānu stāstos. Lielā mērā par to jāpateicas viņa fotogrāfijām, kurās Zariņš cītīgi dokumentēja dzīvi mežā.
“1948. gadā viņš savai draudzenei Dzidrai iedeva naudu un palūdza atvest no Rīgas fotoaparātu un filmiņas. Un tad viņš sāka fotografēt un turpat Cēsu apriņķa mežos improvizētā laboratorijā tās bildes attīstīt un taisīt. Tās bildes ir tik unikālas! Tāpēc es viņam esmu bezgala pateicīga, jo Zariņa fotogrāfijas man visu laiku palīdz ekspozīcijas noformēšanai vai ja nepieciešams ilustrēt kādu “Sirdsapziņas ugunskura” ziņu sociālajos tīklos.
Kaut vai tā, kur viņa partizānu grupa dzer šampanieti pēc tam, kad 1949. gada 20. augustā bija uzbrukuši Kliģenes ciema padomei un aptīrījuši veikalu. Bildes parāda, kā rit šī cilvēka ikdienas dzīve mežā kopā ar tādiem pašiem kā viņš. Un viņš šo ceļu nebija izvēlējies tāpat vien. Tā bija viņa izvēle ar lielu pārliecību!” stāsta Kalniņa.
Kārli Zariņu un viņa divus biedrus čekisti sagūstīja 1953. gada 16. jūlijā. Fotoattēli, kas redzami grāmatā, bija pievienoti čekas krimināllietai. Zariņu Centrālcietumā pratināja 34 reizes!
Pēdējā vārdā pēc nāves sprieduma pasludināšanas viņš it neko nenožēloja: “Es neesmu dzimtenes nodevējs. Es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. Par latviešu tautas ienaidniekiem es uzskatīju tad un uzskatu arī tagad visus tos, kas kalpo Latvijā šobrīd valdošajai svešajai varai. Es jau teicu, ka esmu un būšu padomju varas ienaidnieks.”
Nereabilitētais Zariņš
“Mēs bieži nemaz nezinām par šiem cilvēkiem un tādu tiltiņu savās domās nemetam, taču es ļoti vēlētos, lai būtu šī sasaiste – ka 1991. gada barikāžu ugunskuri bija tikai tāpēc, ka 40. gados bija tādi nacionālie partizāni un pretošanās kustība. Jo bez tiem pirmajiem nebūtu to nākamo. Un, kas zina, vai tādi barikāžu ugunskuri maz būtu,” spriež Kalniņa.
Savdabīgā kārtā pēc pašreizējiem 90. gados pieņemtajiem likumiem, nacionālais partizāns Kārlis Zariņš nevar tikt reabilitēts, jo partizānu gaitu laikā nogalināja arī vietējos padomju aktīvistus, civiliedzīvotājus.
Piemēram, Kosas pagasta darbaļaužu deputātu padomes deputātu Laimoni Kalniņu, viņa tēvu un māti. Taču šie cilvēki tika nošauti kā čekas ziņotāji.
“Partizānu kara apstākļos čekas ziņotāji bija ļoti, ļoti svarīgi ienaidnieki. Viņi ar savām darbībām faktiski bija apdraudējuši partizānu grupu. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņam šī reabilitācija pienākas,” to dienu Latvijas skarbo dzīves īstenību skaidro grāmatas autore.
Cik zināms, šobrīd notiek darbs pie likumu labojumiem, lai ņemtu vērā arī tādas nianses.
Politiskā virtuve
“Sirdsapziņas ugunskurs” vēsta ne tikai par pretošanos padomju, bet arī vācu okupācijas varai. Muzeja apstākļos bijusī izolatora virtuves telpa ir pārtaisīta “politiskajā virtuvē”, kur, izmantojot attiecīgā laika avīžrakstus, uzskatāmi parādītas padomju un vācu propagandas līdzības.
Šie izgriezumi no Cēsu apriņķī izdotajām vācu okupācijas laika un 40. gadu padomju okupācijas režīma avīzēm iekļauti arī grāmatā.
Tos lasot, kļūst redzami abu “atbrīvotāju” ideoloģiskie šabloni. Piemēram, “Cēsu Vēstis” 1941. gada 12. septembrī raksta, ka “mūs ir atsvabinājis vācu tautas un valsts vadonis Ādolfs Hitlers un visu uzvarētāja vācu armija, paceļot zobenu svētajam karam pret visas cilvēces ienaidnieku boļševismu”.
Bet “Cēsu Stars” četrus gadus vēlāk sludina: “Mums ir palīdzējusi sarkanā armija, kas mūs atsvabināja no vācu iebrucējiem, tāpat palīdzīgu roku mums sniegusi it visur lielā krievu tauta.”
“Mūsos ir diezgan iesakņojies mīts, ka, lai kas tur arī būtu noticis, vācu laikus salīdzināt ar padomju okupāciju nevar, jo padomju okupācija bijusi daudzreiz skarbāka. Padomju gadījumā trauma ir dziļāka, taču īstenībā starp abiem šiem režīmiem ir vienādības zīme,” tā izstādes kuratore Elīna Kalniņa, kura par ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” izveidi šogad saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
