Atgādinājums par neatkarības nepārtrauktību 0
Tā ir kā atbilde visiem tiem, kuri mēdz deklarēt, ka ”šī” Latvija nav ”tās”, 1918. gada Latvijas turpinājums. ”Latvijas vēstures mazās bibliotēkas” sērijā klajā nākusi profesora Antonija Zundas sarakstītā ”Baltijas valstu jautājums 1940 – 1991”.
Kā zināms, rietumvalstis savā attieksmē pret Baltijas padomju okupāciju pēc Otrā pasaules kara dalījās trijās grupās – tajās, kas neatzina Baltijas inkorporāciju PSRS ne juridiski, ne faktiski; tajās, kas notikušo atzina faktiski, bet ne juridiski; tajās, kas PSRS rīcību uzskatīja par likumīgu. Aptuveni 50 gadu laikā bija vairāki brīži, kad Baltijas inkorporācijas juridiskās neatzīšanas noturību sašūpoja atsevišķu valstu politiķu vēlme gūt kādu izdevīgumu no PSRS, tai piekāpjoties. Īpaši tas vērojams 70. gados, tomēr, pateicoties trimdas aktivitātēm un arī diplomātiskiem apsvērumiem, šīs briesmas parasti izdevās novērst. ”Padomju Savienībai neizdevās sasniegt izvirzītos mērķus, jo vadošās rietumvalstis konstatēja, ka Maskava pret Baltijas valstīm 1940. gada jūnijā ir izdarījusi spiedienu, izmantojusi spēku, ar armijas palīdzību pārņēmusi kontroli un tādējādi gāzusi likumīgi izveidotās valdības, to vietā ieceļot paklausīgas marionetes,” norāda autors. Un tas viss par spīti apstāklim, ka neviena no PSRS 1940. gadā okupētajām Baltijas valstīm neuzstājās ar oficiālu protestu pret Maskavas rīcību, kas, protams, sākotnēji neveicināja starptautiskās sabiedrības izpratni par notikušo. Tomēr diplomātiskā līmenī, balstoties uz savu sūtņu ziņojumiem, Rietumi pietiekami labi izprata, ka te nav runa par ”revolūciju”.
Rietumvalstu diplomātus tolaik gan pārsteidza, ka Latvijas vadība nebija gatava 1940. gada jūnija notikumiem ne politiski, ne militāri. Ārzemnieku kritiku izpelnījās tas, ka nav bijis arī atsevišķu valdības locekļu bēgšanas plāna, jo valdījušas ilūzijas par sadzīvošanu ar PSRS.
Jau 1940. gada 23. jūlijā ASV ar valsts sekretāra vietas izpildītāja Samnera Velsa deklarāciju paziņoja, ka PSRS rīcība Baltijā uzskatāma par nelikumīgu. Daudz klusākā un piesardzīgākā veidā to darīja Lielbritānija. Tad aizsākās un gadiem, pat gadu desmitiem pastāvēja jautājums par Latvijas valsts zelta krājumu, ārzemēs esoša nekustamā īpašuma un kuģu piederību. Rietumos turpināja funkcionēt Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības, Baltijas valstu statuss tika cilāts gan ANO, gan Eiropas Padomē un Eiropas Parlamentā, gan starptautiskos forumos. ASV prezidenti savos paziņojumos regulāri atgādināja, ka neatzīst Baltijas valstu pievienošanu PSRS. Baltijas jautājums pēckara laikā kļuva par ”Austrumu un Rietumu konfrontācijas sastāvdaļu”.
Vēsturnieka Zundas grāmata sarakstīta, balstoties pārsvarā Lielbritānijas un ASV arhīvos atrodamajos diplomātiska satura materiālos. Tā īsumā apraksta galvenos dokumentus un lēmumus, kas noteica rietumvalstu nostāju Baltijas valstu juridiskā statusa jautājumā; sniedz īsu ieskatu Latvijas diplomātu darbībā ārzemēs Otrā pasaules kara gados un vēlāk. Jāpiebilst, ka latviešu diplomāti pēc kara ļoti aktīvi un veiksmīgi skaidroja latviešu leģiona veidošanās apstākļus, uzsverot, ka leģionāri nekad nav atbalstījuši ”nacisma ideālus”.
