Ilmārs Stūriška: Pirms 30 gadiem iespēja olimpiskajā arēnā sacensties zem sarkanbaltsarkanā karoga bija unikāla vērtība 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien sāksies Pekinas olimpiskās spēles, un šajās dienās arī aprit 30 gadi, kopš Latvija kā neatkarīga valsts atgriezās uz lielās sporta skatuves – 1992. gada Albērvilas olimpiskajās spēlēs. Abus notikumus simboliski var uzlūkot caur brīvības prizmu.
Komunistiskā Ķīna savu tautu tur zem pavadas, un arī visiem olimpisko spēļu viesiem jāliek aiz auss svarīgi uzvedības noteikumi.
Vairākas lielvalstis aicinājušas savu delegāciju pārstāvjus neņemt līdzi uz Pekinu personiskos datorus un mobilos telefonus, jo tie varētu tikt izspiegoti.
Sportisti ir brīdināti domas par cilvēktiesību jautājumiem paturēt pie sevis, lai neiekultos nevajadzīgā ķezā ar vietējām varasiestādēm. Neglaudīšana pa spalvai jūtīgos jautājumos Ķīnai ir netīkama, to redzam lielajā politikā.
Pirms trim desmitgadēm latviešu tauta nupat kā bija atbrīvojusies no padomju okupācijas jūga un iespēja olimpiskajā arēnā sacensties zem sarkanbaltsarkanā karoga bija unikāla vērtība. Tie bija kā sportistu dziesmu svētki, Latvijas delegācija no lidostas “Rīga” tika pavadīta ar sadziedāšanos. Iespējams, tā ir vienīgā reize, kad rezultāts bijis otršķirīgs. Noplokot pirmajam entuziasmam, priekšplānā izvirzījās laicīgas domas, mērķi un intrigas.
“Ar tagadējiem laikiem nevar salīdzināt. Toreiz teica – kaut vai pastalās, bet brīvi. Daudzi bija iedomājušies, ka pastalām jābūt no zelta. Kad izrādījās, ka tā nav, tad neesi apmierināts. Cilvēks nesaprot, ko nozīmē brīvība, to apzinās tikai tad, kad tās nav,” atjaunotās Latvijas Olimpiskās komitejas pirmā prezidenta Viļņa Baltiņa pārdomas jāpatur prātā ikvienam. Atkal un atkal par to ir jārunā, jo brīvība, tāpat kā visas lielās vērtības, nav pašsaprotama.
Šobrīd Austrumeiropu spriedzē tur Krievija. Kas darās tās iedomātā imperatora galvā, var tikai minēt – vai tas ir tikai stratēģisks gājiens ar mērķi sargāt ietekmi satelītvalstīs vai arī plānprātīgi aprēķini par teritorijas (lielākā valsts pasaulē!) paplašināšanu un reālu karadarbību, kas ir neiedomājami 21. gadsimtā.
Jāatsauc atmiņā 2014. gads – toreiz dažas dienas pēc Soču olimpiskajām spēlēm Krimā uzradās zaļie cilvēciņi, un nepagāja ne mēnesis, kad pussala jau oficiāli bija Krievijas sastāvdaļa.
Dopinga programmas dēļ, kas kulmināciju sasniedza tieši Sočos, Krievija lielākajos sporta pasākumos joprojām nevar startēt ar savu karogu un himnu, tādējādi dēvējama ar apkaunojošo abreviatūru KOK.
Vai Vladimirs Putins atkal pēc šiem miera sporta svētkiem nedos pavēles asiņainām darbībām? Grūti iedomāties, kāda spriedze valda Ukrainas ģimenēs, un nelāgu scenāriju pārspriešana ir aktuāla arī Latvijas iedzīvotāju virtuvēs. Mūsu svētība ir dalība NATO, ukraiņiem tādas nav.
Uz šī fona Pekinas olimpisko spēļu rīkotāju un visu delegāciju, sportistu izaicinājumi saistībā ar kovidu šķiet mazsvarīgi, taču sports ir milzu industrija un olimpiskās spēles – tās spožākā skatuve.
Pelnīti vai nepelnīti, un kas notiek aizkulisēs, tas ir cits jautājums, taču vismaz pagaidām olimpiskā kustība savu tēlu spodrina ar vērienu, ko vēl var pacelt tikai sporta karalis futbols. Ja individuālajiem sporta veidiem palikšana kovida negatīvajā zonā ir vieglāka, tad komandu sportā jezga ir diezgan liela un var pārvērsties arī pamatīgā farsā.
Mūsu lepnums – hokeja izlase – arī ir trauslā situācijā, atliek paļauties uz veiksmi. Vēsture pieredzējusi dažādus lielākus un mazākus brīnumus uz ledus, un lai gan šķiet, ka šobrīd objektīvi neesam pelnījuši veikt tajā jaunu ierakstu, varbūt notiek tieši pretējais – varoņdarbs izdodas tad, kad to īsti negaida?
