Māris Antonevičs: Varbūt Saeimas Ārlietu komisijas vadītājam pievērsties žurnālistikai… 14
Latvijā ne reizi vien nācies dzirdēt aizrādījumu, ka mēs nepietiekami ievērojam nerakstītu Rietumu demokrātijas politisko likumu – līdz vēlēšanām par prezidenta kandidātu var teikt, ko vien vēlas, bet, kad vēlēšanas beigušās, jāizrāda cieņa ievēlētajam valsts vadītājam. Kā paraugs šajā ziņā parasti tiek minētas Amerikas Savienotās Valstis. Tas bieži tika norādīts pēc Valda Zatlera ievēlēšanas par Valsts prezidentu, mazāk, bet arī pēc Andra Bērziņa ievēlēšanas. Atceros, viens sašutis politiķis intervijā “LA” pārmeta medijiem, kas kritizē Zatleru: “Pēc ievēlēšanas prezidents kļūst par valsts simbolu, tādu pašu kā karogs, himna. Latvijas valstij lojāliem medijiem būtu pienākums izrādīt elementāru cieņu valsts pirmajai personai.” Te gan prasītos vismaz viena atruna – Latvijā prezidentu neievēl vispārējās vēlēšanās, tāpēc vienmēr ir vieta šaubām, vai deputātu balsojumu tauta akceptē. Un bieži mediju kritika (un arī sašutums) ir vairāk veltīta “shēmošanām”, kas pavada šo procesu, ne tik daudz pašam kandidātam (lai gan, protams, arī viņš netiek taupīts, jo pats jau piekritis iesaistīties “shēmās”). Atšķirībā no ASV kandidāti Latvijā nereti parādās pēdējā brīdī, un sabiedrība tos nav paguvusi apspriest, tāpēc jārēķinās, ka šis process vēl turpinās pēc vēlēšanām. Tomēr var piekrist, ka “izrādīt elementāru cieņu” vajag. Arī vērtējot un kritizējot.
Šobrīd dažādās valstīs ir aktuāls jautājums – kā izturēties pret jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Pirms vēlēšanām viņš ir apvainojis daudzus un izsaucis apvainojumus arī pret sevi. Zīmīgi, protams, ka arī ASV pašlaik turpinās diezgan nikni ielu protesti pret Trampu, un nekas tāds līdz šim nav pieredzēts. Tomēr tas uz ielas, politiskajā elitē viss ir kā parasti. Vēlēšanu zaudētāja Hilarija Klintone savā uzrunā sacījusi: “… es apsveicu Donaldu Trampu ar uzvaru un piedāvāju viņam kopā strādāt mūsu valsts labā. Es ceru, ka viņš būs veiksmīgs prezidents visiem amerikāņiem. Šis nav tas iznākums, kuru mēs vēlējāmies un kura sasniegšanai mēs tik smagi strādājām, un man ļoti žēl, ka mēs neuzvarējām šajās vēlēšanas ar vērtībām, kuras mēs pārstāvējām, un vīziju, kuru mēs piedāvājām valstij. (..) Mēs redzam, ka mūsu nācija ir sašķelta vairāk, nekā mēs iedomājāmies, bet es joprojām ticu Amerikai un vienmēr ticēšu. Un, ja arī jūs ticat, mums ir jāpieņem šis rezultāts un jāskatās nākotnē. Donalds Tramps ir kļuvis par mūsu prezidentu. (..) Mūsu konstitūcija paredz mierīgu varas nodošanu, un mēs ne tikai respektējam šo tradīciju, mēs to rūpīgi kopjam.” Ko lai saka – arī zaudēt jāmāk, un te ir cienījams paraugs!
Arī līdzšinējais ASV prezidents Baraks Obama, kurš ar Trampu tikās Baltajā namā, neizrādīja ne mazāko nepatiku vai īgnumu. Bet kas varbūt pārsteidzošākais – arī pats Donalds Tramps pašlaik spēlē “pēc noteikumiem”. Vai kāds no viņa pēc vēlēšanām ir dzirdējis rupjības? Šķiet, ne. Tieši pretēji – jaunā prezidenta pēcvēlēšanu runu arī daudzi līdzšinējie Trampa kritiķi atzina par labu. Vērīgākie jau ievērojuši, ka no Trampa interneta lapas tiek dzēsti daži viņa skandalozākie pirmsvēlēšanu apgalvojumi. Bet pēc tikšanās ar iepriekš dažādi zākāto Obamu Tramps interneta soctīklā jautri “čivina”: “Fantastiska diena. Pirmo reizi satiku prezidentu Obamu. Ļoti laba tikšanās. Melānijai ļoti patika Obamas kundze.” Pāragri spriest, bet, ja jau Tramps uzskata, ka nepieciešams ievērot šo ASV politisko tradīciju – pēc vēlēšanām neturpināt “karu” –, iespējams, ka viņš tāpat attieksies arī pret citām tradīcijām un savas valsts starptautiskajām saistībām.
Bet kas Latvijā? Te, protams, ir dažādi vērtējumi, un tā tam arī ir jābūt, bet pārsteidz atsevišķu par ārpolitikas veidošanu atbildīgo personu agresīvā pozīcija. Pirmais jautājums, uz kuru vajadzētu atbildēt Latvijas politiķiem: “Vai ASV joprojām ir mūsu sabiedrotās?” Ja jā, tad Latvijas politiskajai elitei būtu jāņem vērā amerikāņu tradīcija respektēt vēlēšanu iznākumu, lai kādas būtu personīgās emocijas vai šaubas šajā sakarā.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs to ir ielāgojis un jau pirms vēlēšanām uzsvēra, ka Latvija sadarbosies ar to prezidentu, kurš tiks ievēlēts. To pašu viņš atkārtojis arī pēc 8. novembra vēlēšanām, aicinot “atdzist no pirmsvēlēšanu retorikas”. Ar šo aicinājumu Rinkēviča kungam būtu vispirms jāvēršas pie sava partijas biedra, Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Ojāra Kalniņa. Šis politiķis arī pēc vēlēšanām turpina izteikt nicinošas piezīmes par ievēlēto ASV prezidentu, apšaubot arī viņa spējas normāli vadīt valsti. Ar šo retoriku deputāts, protams, labi iederas ekspertu lokā, kas izsaka savus vērtējumus, bet ko viņa atziņas dod Latvijas ārpolitikai un drošībai? Varbūt “atdzišanas” nolūkā O. Kalniņš varētu atteikties no komisijas vadītāja amata. Vai pat no deputāta mandāta un, piemēram, pievērsties žurnālistikai. Šajā jomā droši varēs lamāt Trampu un “nepareizos amerikāņus” ilgi un pēc sirds patikas.
