“Atdzimušas no pelniem”: Krievijas militārpersonu atraitnes cenšas dzīvot no jauna 33
Sieviete vārdā Ludmila pārdzīvoja “visas depresijas stadijas” pēc tam, kad 2022. gada septembrī Ukrainā gāja bojā viņas vīrs, Krievijas armijas virsnieks, vēsta ziņu aģentūra “AFP“.
Cenšoties tikt pāri bēdām, viņa izveidoja psiholoģiskā atbalsta dienestu, lai palīdzētu citām militāristu atraitnēm tikt galā ar zaudējumu.
Kā ziņu aģentūrai “AFP” pastāstīja 32 gadus vecā Ludmila, brīdī, kad viņa uzzināja par sava vīra nāvi, viņa jutusies kā “galvenā varone ļoti sliktā filmā – tas bija milzīgs šoks, es nesapratu, kas notiek.”
Sieviete, kura nevēlas publiski atklāt savu uzvārdu, ir pārliecināta, ka viņas vīrs pirmajā Krievijas ofensīvas gadā pret Ukrainu “gāja bojā kā varonis… pildot savu kā virsnieka pienākumu.”
Sākotnējās sāpes viņa pārvarēja ar psihologa palīdzību. Vispirms nāca noliegums, tad dusmas, viņa stāsta.
“Tu met lietas pret grīdu, visu lauz, jo sāpes tevi plosa no iekšienes,” viņa teica.
“Tev fiziski vajag sajust, ka vēl esi dzīvs, jo iekšēji tu esi gandrīz miris.”
Tad sekoja viņas “satikšanās” ar ASV terapeites Dženevīvijas Deivisas Ginsburgas grāmatu “Atraitne atraitnei” – tas bija brīdis, kad viņa nolēma palīdzēt citām sievietēm, kuras kara laikā zaudējušas savus vīrus.
Viņa apguva kursus, lai kļūtu par kvalificētu psiholoģi, un ar veterānu asociācijas palīdzību sāka piedāvāt bezmaksas palīdzību atraitnēm, ko sniedz brīvprātīgi psihologi.
“Mūsu mērķis ir padarīt palīdzību pieejamu ikvienam, ne tikai tiem, kas var atļauties psihologu,” sacīja Ludmila.
Viņa sacīja, ka viņas misija ir “parādīt sievietēm, ka dzīve turpinās, un tā ir jādzīvo.”
“Mēs piedzimstam, un mēs reiz nomirsim. Tā ir atslēga, lai pieņemtu zaudējumu,” viņa stāsta ziņu aģentūrai.
Lai gan tagad sieviete cenšas distancēties no ziņām par Krievijas ofensīvu, vīra nāve nav mainījusi viņas attieksmi pret konfliktu. “Es pirmkārt un galvenokārt esmu sava vīra sieva, virsnieka sieva,” viņa teica.
Viena no Ludmilas bijušajām klientēm ir 31 gadu vecā dziedāšanas skolotāja Anna, kura pagājušā gada jūlijā zaudēja vīru. “Es vērsos pie psihologa, jo man bija tik grūti un nepanesami,” viņa teica. “Ar ģimenes un draugu atbalstu nepietika.”
“Sesiju laikā mēs analizējam visas manas sakrātās sāpes, tas palīdz man nomierināties. Es atrodu spēku turpināt dzīvot,” sacīja Anna, kura arī atteicās aģentūrai nosaukt savu uzvārdu.
Anna ir dalībniece arī nelielā tērzēšanas grupā “Telegram” ziņojumapmaiņas pakalpojumā, kas paredzēta citām atraitnēm.
“Mēs atbalstām viena otru un dalāmies savās sāpēs. Neviens nespēj labāk saprast tavas sāpes kā kāds, kurš pārdzīvo to pašu,” viņa teica. “Tā ir kā grupas terapija.”
“Sievietes man raksta, kad viņu vīri ir ievainoti, pazuduši vai nogalināti. Es cenšos viņām palīdzēt, sniegt padomu vai nepieciešamos kontaktus.”
Atšķirībā no Ludmilas Anna ļoti interesējas par notikumiem frontē.
“Es lasu ziņas. Es negribu tās ignorēt, bet šodien es tās redzu citā gaismā,” viņa sacīja, atsakoties sīkāk paskaidrot, kā tieši to bija domājusi.
Līdztekus terapijai Anna teica, ka viņa rod mieru savā darbā, sniedzot mūzikas nodarbības bērniem, un reliģijā.
“Bērni ir kā eņģeļi, viņi ir labestības un pozitīvu emociju avots,” viņa saka.
Ludmila salīdzināja Annu un citas savas klientes-atraitnes ar mītisko putnu fēniksu: “Viņas atdzimušas no izmisuma pelniem. Es palīdzu viņām atdzimt kā skaistiem putniem, kas lido pretī labai, cienīgai un normālai dzīvei.”
