Atdzimst senie tērpi 0
“Mana mūža mīlestība ir Rundāles pils,” saka Jeļena Forste, kas ilgus gadus strādājusi par muzeja gidi. Arī tagad viņa turpina šo darbu, bet nu jau kā individuālā uzņēmuma “Eleana” vadītāja. Uzņēmuma izveidošana ļāvusi īstenot senlolotu sapni – pievērsties vēsturisko rokoko tērpu rekonstrukcijai.
Ceremonijmeistara un citi tērpi
Kas pamudināja pievērsties vēsturisko tērpu darināšanai? Izrādās, pirms astoņiem gadiem kāda amerikāņu tūristu grupa, piesakot ekskursiju, vēlējās, lai gids būtu ģērbies galminieka tērpā. “Toreiz mums nekā tāda, protams, nebija. Devos uz Krievu drāmas teātri Rīgā, kur sameklēju stilizētu rokoko tērpu. Vēlāk uzzināju, ka tajā galminieku spēlējis Jakovs Rafalsons.
Bet skatuves tērps, turklāt šūts no sintētiska auduma, galīgi neiederējās muzeja gaisotnē. Ar mokām novadīju ekskursiju un nolēmu, ka situācija jālabo.”
Tā Jeļena kopš 2004. gada pievērsās rokoko laikmeta modei. “Toreiz tas bija liels izaicinājums, domāju, kā nu būs – vai izdosies?” Bet tūrisma plūsma palielinājās, apmeklētāju prasības dažādojās, un pieprasījums veicināja piedāvājumu. Vēsturisko tērpu šūšana prasa iedziļināšanos, arī mākslas un vēstures pārzināšanu, vienlaikus tā ir liela atbildība.
“No tā, kā tu parādīsi vēsturi, ir atkarīgs, kā cilvēki to sapratīs un atcerēsies,” norāda “Eleana” īpašniece.
Pirmais tapa ceremonijmeistara tērps, kas franču mēlē nosaukts “habit a la france”, un tulkojumā tas ir franču uzvalks, paskaidro Jeļenas meita Elīna Kuzņecova, franču valodas zinātāja. Viņa jau kopš 15 gadu vecuma darbojas pilī, sākumā piedaloties dažādos teatralizētos uzvedumos, bet tagad ir pilntiesīga gide, turklāt ekskursijas vada angļu un šogad pirmo reizi arī franču valodā.
Kā nākamais tika pašūts galma dāmas tērps meitai Elīnai. Tagad kolekcijā ir vairāk nekā 20 tērpu. Tostarp arī tādi, ko apmeklētāji viegli var uzvilkt virs sava apģērba un doties uz fotosesiju pils dārzā.
Kleita, ko šuva veselu gadu
Deviņdesmito gadu beigās J. Forste iepazinās ar Ināru un Borisu Tetereviem, kuri kļuva par Rundāles pils restaurācijas darbu mecenātiem. Atjaunotas vairākas Kurzemes hercoga Pētera Bīrona un viņa dzīvesbiedres hercogienes Dorotejas kādreiz apdzīvotās telpas – arī buduārs, guļamistaba, tualetes istaba. Boriss Teterevs pamudinājis arī Jeļenu pievērsties drosmīgai idejai – uzšūt vispirms hercoga uzvalku, tad hercogienes Dorotejas grezno izejamo tērpu. Šajā tērpā viņu kopā ar abām meitiņām gleznā iemūžinājis 18. gs. galma mākslinieks F. H. Barizjens. Šīs gleznas oriģināls atrodas pilī, un apmeklētāji to var apskatīt.
Stāstot par kleitas tapšanu, Jeļena saka: “Viena lieta to skatīt uzgleznotu, pavisam kas cits, kad pašai jāķeras pie šūšanas.” Nācies pētīt vēsturiskos materiālus, grāmatas, lai uzzinātu, kāda tolaik bijusi šūšanas tehnika, kādi bijuši apakšsvārki vai oderes, jo to jau zīmējumā neredz.
Ļoti svarīgi bija izveidot precīzu piegrieztni. Pirms ķērušies pie dārgajiem audumiem, uzšūts kāds cits vienkāršāks Dorotejas tērps.
Audumi speciāli šim pasūtījumam noausti Francijā un Itālijā, slavenās manufaktūrās ar senām tekstila tradīcijām. Piemēram, sudrabains zīda tafta audums noausts precīzi 5,20 m un ne centimetra vairāk vai mazāk. “Iedomājieties, kā ir griezt šo dārgumu, kas metrā maksājis ap 500 latiem!” savās izjūtās dalās J. Forste. Dorotejas tērps, tāpat arī Kurzemes hercoga uzvalks, katrs prasīja trīs cilvēku darbu veselu gadu. Tagad abi tērpi novietoti muzeja ekspozīcijā, un, kā apgalvo Jeļena, tā ir viņas darba visaugstākā atzinība.
Neaizbrauca līdzi draudzenēm
Elīna Kuzņecova ir viena no galvenajām daudzo tērpu, arī Dorotejas 18. gs. kleitas, demonstrētājām. Jauniete atklāj, lai gan visi audumi, no kuriem tā šūta, ir īpaši smalki un, protams, dabiski, tomēr apģērbs kopumā esot smags. Cik kilogramu tas sver? Kleita neesot nosvērta, bet kādā demonstrēšanas reizē tas būs jāizdara, apņemas meita un māte.
Elīna nenoliedz – franču valodu sākusi mācīties tāpēc, ka pēc studijām LU Sociālo zinātņu un komunikācijas fakultātē esot pietrūcis saspringtā mācību ritma. Tam bija vēl kāds ieguvums – muzejā līdz tam nebija gida, kas ekskursijas vadītu franciski runājošajiem tūristiem.
Kādas ir ārzemnieku emocijas, lauku un pļavu vidū pēkšņi ieraugot Rundāles pili? O, jā, ārzemnieki par redzēto esot ļoti pārsteigti. Izstaigājot muzeja telpas, viņi atzinīgi novērtē restaurācijas kvalitāti, uzslavē muzeja darbiniekus, jo redzams, ka viņi iedziļinājušies hercoga gaumē, uzskatos. Par to liecinot pils gaisotnei un hercoga gaumei atbilstošās mēbeļu kolekcijas, interjera priekšmeti. “Interjers raksturo ne tikai konkrēto laikmetu, bet arī ģimeni, kas te dzīvoja,” uzsver Elīna.
Vadot ekskursijas galma dāmas tērpā, arī tas kļūstot par tūristu izpētes objektu. “Viņi smalki izskata katru ar roku šūto vīlīti, iztausta audumus, pat svārkus paceļ, lai pārliecinātos, vai arī zeķītes manās kājās ir autentiskas.”
Redzot tūkstošiem apmeklētāju no visas pasaules – Austrālijas, Jaunzēlandes, Amerikas, arī Japānas, Korejas, Taizemes –, kas mērojuši milzu attālumu, lai uz stundu vai divām nokļūtu Rundālē, sāc apzināties, cik zīmīga un īpaša ir šī vieta, saka jauniete. Bet mamma Jeļena piebilst – Elīnas studijlaika četras draudzenes pēc augstskolas beigšanas devušās uz ārzemēm un tagad strādā Šveicē, Vācijā, Anglijā. “Es priecājos, ka Elīna palika Latvijā, un vēl vairāk – atgriezusies Rundālē, kur viņai ir sirdij tuvs darbs, bet man atbalsts un pleca sajūta,” teic uzņēmuma “Eleana” īpašniece Jeļena Forste.
