Vakar šķirstīju Ojāra Vācieša Kopotos rakstus un pēkšņi atklāju sev pilnīgi nezināmu Vācieti. It kā vispār nebūtu viņu lasījusi. Mistiska sajūta – katrs vārds trāpa sirdī, it kā rakstīts tas būtu nevis pirms trīsdesmit vai pat četrdesmit gadiem, bet nupat. Rakstīts šai dienai. 


Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

Lasīt citas ziņas

Laiku, kurā dzīvot, neizvēlas. Vācieša mūžam bija atvēlēts laiks no Staļina līdz Andropovam, no vienām dzelzs durvīm līdz otrām – visu dzejnieka mūžu. Tajā viņš paguva sarakstīt desmit Kopoto rakstu sējumus, no kuriem dzīves laikā publicētā dzeja aizņem tikai trīs ar pusi, pārējie – atvilktnei, malkas pagrabam, mūžībai. Bez cenzūras drukāta vārda brīvību viņš nepiedzīvoja. Tā ir dzejnieka traģēdija. Un Vācieša gadījumā arī viņa spēks.

Iezīmējot ikrudens Dzejas dienas, publicējam vienu “nezināmā” Vācieša dzejoli – no agrāk krājumos nepublicētā. Tādu, ko valstsvīriem un Saeimas deputātiem vajadzētu ik rītu kā Tēvreizi lasīt. Un arī mums visiem.

OJĀRS VĀCIETIS

TIK

Tik būs gaiša tā mana diena,

cik būs tumša Daugavas dzelme,

mums tik gaišuma,

cik vajag citiem.

Un es mīlēšu tikai tik stipri,

cik tev vajadzēs tās mīlestības,

lai tev vajadzētu tās

vairāk.

Tik būs manī vissvētākās sāpes,

cik pa Latviju šodien ir elsu,

sāpēm ir viena vara –

tās atsāp.

Tik es būšu šīs pasaules saimnieks,

cik es varēšu būt tai par kalpu.

Vai, cik dīvaini,

bet tā ir tiesa.

Tik es būšu, cik es vairs nebūšu

vakarējais.

Vai, cik grūti,

bet citādi nenotiek.